EMS politikas pamatnostādnes

Ievads

Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) institucionālās kārtības pamatā ir duāla struktūra. Līdz ar euro ieviešanu monetārās politikas un valūtas kursa politikas kompetence pārgāja euro zonas līmenī, bet par ekonomikas politiku joprojām pamatā atbildīgi politikas veidotāji dalībvalstīs.

Šāda kārtība, kuru ieviesa ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā, izveidota, jo ekonomikas politikai (fiskālajai un strukturālajai politikai) bieži jāņem vērā nacionālās īpatnības un institucionālā kārtība un tā bieži vien ir nacionālo sabiedrisko un politisko debašu krustpunktā. Bija paredzēts, ka šāda sistēma arī radīs zināmu politikas konkurenci starp nacionālajiem politikas veidotājiem, tādējādi veicinot labākās prakses rašanos, ko valdības varētu savstarpēji pārņemt (sk. "Mēneša Biļetena" rakstu Institutional setting and workings of the euro area ("Euro zonas institucionālā uzbūve un darbības principi"; 2008. gads) un The Economic policy framework in EMU ("Ekonomikas politikas pamatprincipi EMS"; 2001. gads)).

Vienlaikus ES vienotā tirgus rezultātā Eiropas tautsaimniecības savstarpēji ir ļoti atkarīgas. Ieviešot vienoto valūtu, euro zonā ekonomikas un finanšu integrācija ir vēl ciešāka. Ņemot vērā šo savstarpējo atkarību (īpaši kaitīgas ietekmes izplatīšanos, t.i., vienā valstī pieņemto politikas lēmumu ietekmi uz citām valstīm), ekonomikas politikai jābūt pakļautai Eiropas koordinācijas un pārraudzības sistēmai. Nekoordinēta nacionālās ekonomikas politikas reakcija var izrādīties mazāk efektīva liela kopēja šoka, kas pamatā līdzīgi ietekmē lielāko daļu vai visas Eiropas valstis (piemēram, ekonomikas un finanšu krīzes) kontekstā. Turklāt Eiropas sistēma nepieciešama arī tāpēc, ka nacionālā politika jāvirza uz stabilitāti, lai nodrošinātu atbilstību vienotajai monetārajai politikai un Līgumā noteiktajam pamatmērķim – nodrošināt cenu stabilitāti.

Taču finanšu un ekonomikas krīze atklājusi būtiskus trūkumus ekonomiskās pārvaldības sistēmā. Ekonomikas pārvaldība balstījās uz pieņēmumu, ka valstīm būs pietiekami stimuli "savās mājās uzturēt kārtību", tādējādi gandrīz automātiski stimulējot kopējo euro zonas labumu. Praksē uz ekonomikas politikas lēmumiem attiecās tikai vāji ierobežojumi Eiropas līmenī pat tajās jomās, kurās būtu vajadzējis pastāvēt stingriem noteikumiem (īpaši fiskālajā politikā – sk. tālāk). Dalībvalstu savstarpējais spiediens attiecībā uz stabilu ekonomikas politiku Eiropas politikas debatēs lielākoties netika izmantots. Turklāt finanšu tirgi nespēja pareizi veikt savus disciplināros uzdevumus.

Kopš euro ieviešanas gūtā pieredze rāda, ka sasniegts maksimālais efekts, ko iespējams panākt ar brīvu politikas koordināciju attiecībā gan uz Eiropas noteikumu un ieteikumu formulējumu, gan īstenošanu. Fakts, ka starp euro zonas valstīm vērojami būtiski politikas blakusefekti, noteikti attaisno dziļāku fiskālās, strukturālās un finanšu politikas integrāciju, visbeidzot novedot pie pilnvērtīgas ekonomikas savienības, lai nodrošinātu raitu EMS darbību. Ņemot to vērā, ECB aicinājusi panākt būtisku uzlabojumu EMS ekonomiskās vadības institucionālo pamatu stiprināšanā un tādējādi padziļinātas ekonomiskās savienības izveidē atbilstoši jau monetārās savienības veidošanas procesā sasniegtajam ekonomiskās integrācijas un savstarpējās atkarības līmenim (sk. Reinforcing Economic Governance in the euro area ("Euro zonas ekonomiskās pārvaldības pastiprināšana")).

EMS ekonomikas politikas koordinācijas un uzraudzības instrumentu pārskats

Integrētās vadlīnijas

Ņemot vērā ES un īpaši euro zonas ekonomikas arvien lielāku savstarpējo saistību, Līgumā noteikts, ka dalībvalstīm ekonomikas politika jāuzskata par vispārsvarīgu jautājumu un jākoordinē sava rīcība ES Padomē (LESD 121. pants). Turklāt Līgumā (LESD 120. pants) paredzēts ieviest Vispārējās tautsaimniecības politikas vadlīnijas (VTPV) ar ieteikumiem politikas veidotājiem par makroekonomisko un strukturālo politiku. VTPV, ko ES Padome apstiprinājusi pēc Komisijas ieteikuma, bija EMS pirmās desmitgades viens no svarīgākajiem politikas koordinācijas instrumentiem.

Kopš 2005. gada VTPV apvienotas ar tā dēvētajām nodarbinātības vadlīnijām (LESD 148. pants) un kļuvušas par integrētajām vadlīnijām. Tās apstiprinātas augstākajā politiskajā (ES vadītāju) līmenī Eiropadomes pavasara sanāksmēs un pēc vajadzības tiek atjauninātas.

Stratēģija "Eiropa 2020"

Ekonomiskās reformas preču un darba tirgū, lai uzlabotu tirgus elastīgumu un stimulētu konkurenci, ir būtiskas raitai EMS darbībai. Šādas reformas ļauj dalībvalstīm kāpināt potenciālo izaugsmi un nodarbinātību. Turklāt šādas reformas palīdz uzlabot ražīgumu un konkurētspēju, vienlaikus padarot šo valstu tautsaimniecību izturīgāku pret ekonomiskajiem šokiem. Strukturālo reformu nepieciešamība ir vēl lielāka euro zonā, jo dalībvalstis vairs nevar izmantot monetāro politiku un valūtas kursa politiku kā valsts politikas instrumentus. Tāpēc strukturālās reformas ir būtiskas, lai novērstu arī nesabalansētības rašanos euro zonā.

Šādos apstākļos ES vadītāji 2010. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē apstiprināja stratēģiju "Eiropa 2020" – Savienības stratēģiju darbavietu radīšanai un izaugsmes veicināšanai ar ekonomisko un sociālo reformu palīdzību, pienācīgi ņemot vērā vides apsvērumus. Stratēģijas trīs sadaļās – gudra, stabila un ietveroša izaugsme – ietilpst politikas pasākumi gan valstu, gan ES līmenī, kuru mērķis ir uzlabot Eiropas iedzīvotāju labklājību. Stratēģijas "Eiropa 2020" centieni izteikti ar pieciem ES līmeņa galvenajiem mērķiem, kas aptver nodarbinātību, pētniecību un attīstību, klimata pārmaiņas, izglītību un nabadzību.

Saskaņā ar šo stratēģiju dalībvalstis atbilstoši integrētajām vadlīnijām katru gadu sagatavo nacionālās reformu programmas, kuru mērķis ir pārvarēt konkrētām valstīm raksturīgās izaugsmes un nodarbinātības problēmas. Dalībvalstu centieni ES līmenī tiek atbalstīti ar tā dēvēto vadošo iniciatīvu un papildu atbalsta politikas palīdzību, piemēram, attiecībā uz vienotā tirgus izveides pabeigšanu, izpētes un jaunievedumu finansēšanu un piekļuves uzlabošanu ES uzņēmumiem pasaules tirgos (ec.europa.eu/europe2020/).

Stratēģija "Eiropa 2020" ir Lisabonas stratēģijas turpinājums. Lisabona stratēģija tikai daļēji bija sekmīga, ko galvenokārt noteica vāji pārvaldības pasākumi, skaidras virzības trūkums un komunikācijas problēmas. (2005. gada jūlija "Mēneša Biļetena" raksts The Lisbon strategy – five years on ("Lisabonas stratēģija pēc pieciem gadiem")). Stratēģija "Eiropa 2020" mēģina novērst šos trūkumus, galvenokārt piešķirot Eiropadomei nozīmīgu lomu reformu plāna izpildes vadībā un pastiprinot dalībvalstu reformu politikas uzraudzību.

Reformētā ekonomiskās pārvaldības sistēma

Padome un Eiropas Parlaments, reaģējot uz finanšu un ekonomisko krīzi, 2011. gadā pieņēma tiesību aktu kopumu, lai stiprinātu ES ekonomiskās pārvaldības sistēmu (pilns ECB novērtējums atrodams 2011. gada marta "Mēneša Biļetena" rakstā The reform of economic governance in the euro area – essential elements ("Euro zonas ekonomiskās vadības reformas būtiskākie elementi")).

Stabilitātes un izaugsmes pakts

Stabilas valsts finanses palīdz sasniegt citus būtiskus politikas mērķus, piemēram, spēcīgu un ilgstpējīgu izaugsmi, tādējādi veicinot darba vietu radīšanu. Fiskālā disciplīna arī uzlabo centrālas bankas uzdevumu saglabāt cenu stabilitāti (sk. 2008. gada jūlija "Mēneša Biļetena" rakstu One monetary policy and many fiscal policies: ensuring a smooth functioning of EMU ("Viena monetārā politika un daudzas fiskālās politikas: EMS raitas darbības nodrošināšana")).

Šo iemeslu dēļ Līgumā noteikts, ka dalībvalstīm nedrīkst būt pārmērīgs budžeta deficīts (LESD 126. pants). Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP), kuru pieņēma 1997. gadā, pastiprina Līguma noteikumus par fiskālo disciplīnu, izveidojot daudzpusējas uzraudzības procedūru, kurai ir preventīvā un korektīvā daļa (sk. Ten years of the Stability and Growth Pact ("Stabilitātes un izaugsmes pakta desmitgade")).

Preventīvo daļu veido regulāra valstu finanšu uzraudzība. Komisija un ES Padome reizi gadā izvērtē euro zonas valstu iesniegtās stabilitātes programmas un ārpus euro zonas esošo valstu iesniegtās konverģences programmas. Šīs programmas sniedz pārskatu par tautsaimniecības un fiskālajām norisēm katrā valstī, nosaka fiskālās politikas vidēja termiņa mērķi un šā mērķa sasniegšanai nepieciešamās korekcijas. Komisija var nākt klajā ar agrīnu brīdinājumu dalībvalstij, kurā pastāv stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumu neizpildes risks.

Stabilitātes un izaugsmes pakta koriģējošais mehānisms nosaka, ka, ja dalībvalsts nepilda savas saistības, tiek sākta pārmērīga budžeta deficīta procedūra. ES Padome pieņem ieteikumus attiecīgajām dalībvalstīm, konkrēti nosakot termiņu budžeta deficīta novēršanai. ES Padome pārrauga ieteikumu izpildi un atceļ lēmumu par pārmērīga budžeta deficīta esamību, kad tas ir novērsts. Ja dalībvalsts nepilda ieteikumus, paredzēta virkne citu pasākumu, sākot no pastiprinātas uzraudzības un informācijas atklāšanas līdz finansiālām sankcijām. Attiecīgai dalībvalstij ļauj piedalīties apspriedēs ES Padomē par nepieciešamajiem ieteikumiem, taču tai atbilstoši Lisabonas līgumam vairs nav balsstiesību.

Pieredze kopš euro ieviešanas rāda, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumi nespēja viest pietiekamu fiskālās disciplīnas līmeni virknē dalībvalstu. Tomēr, pretēji ECB ieteikumam, dalībvalstis 2005. gadā vienojās par Stabilitātes un izaugsmes pakta reformām, kas procedūras padarīja vēl elastīgākas. Preventīvās daļas reformas pieļāva lielāku rīcības brīvību, nosakot un īstenojot fiskālās stabilitātes mērķus vidējā termiņā (sk. tālāk). Korektīvajā daļā jaunie noteikumi paplašināja rīcības brīvību, nosakot pārmērīgu budžeta deficītu un pagarināja procesuālos termiņus (sk. "Mēneša Biļetena" rakstu The Reform of the Stability and Growth Pact ("Stabilitātes un izaugsmes pakta reforma")).

2011. gadā, ņemot vērā finanšu un ekonomiskās krīzes laikā gūto pieredzi, Stabilitātes un izaugsmes paktu laboja vēlreiz vispārējo reformu ietvaros, lai uzlabotu ekonomisko vadību. Viens vērā ņemams jaunievedums pakta stiprināšanai ir lielāks lēmumu pieņemšanas procedūru automātiskums, ieviešot apgriezti kvalificētā vairākuma balsojumu – Komisijas ieteikumus uzskata par apstiprinātiem, ja Padome tos konkrētā laika periodā nenoraida ar kvalificētu balsu vairākumu. Turklāt lielāka vērība pievērsta valsts parāda kritērijam un valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējai. Ieviestas arī agrākas un pakāpeniskākas finanšu, kā arī politiskās sankcijas, lai veicinātu dalībvalstu atbilstību.

Lai gan šie pasākumi ir solis pareizajā virzienā, reformām būtu bijis jābūt vēl krasākām. ECB īpaši pauž nožēlu, ka viens no šāda būtiska uzlabojuma pamataspektiem – lielāks lēmumu pieņemšanas automātiskums, maksimāli izmantojot apgriezti kvalificēto vairākumu – tika īstenots tikai daļēji.

Makroekonomiskās uzraudzības sistēma

Padome un Eiropas Parlaments 2011. gadā, īstenojot reformas, lai stiprinātu ekonomisko pārvaldību, apstiprināja jaunu makroekonomiskās uzraudzības sistēmu. Jaunās uzraudzības procedūras mērķis ir konstatēt un novērst makroekonomisku nesabalansētību un sarūkošu konkurētspēju. Tādējādi tā papildinās esošos valstu uzraudzības procesus, ko nosaka Stratēģija "Eiropa 2020", kas vērsta uz nodarbinātības un gudras, ilgtspējīgas un ietverošas izaugsmes veicināšanu. Jaunais mehānisms, kam ir preventīvā un korektīvā daļa, attieksies uz visām 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Preventīvā daļa balstās uz brīdinājuma mehānismu, kas izstrādāts, lai noteiktu nesabalansētību agrīnā stadijā. Konkrētāk, katra Eiropas semestra (sk. tālāk) sākumā Komisija novērtēs dalībvalstu izaugsmi atbilstoši makroekonomisko rādītāju apkopojumam, lai noteiktu makroekonomiskās nesabalansētības esamību vai risku. Rādītāju apkopojuma rezultātus un analīzi publicēs ziņojumā. Ja Komisija konstatēs, ka dalībvalstīs pastāv būtiska makroekonomiskā nesabalansētība, tā attiecīgajā dalībvalstī veiks padziļinātu ekonomisko, finanšu un valsts finanšu norišu pārbaudi. Pamatojoties uz šo pārbaudi, Padome varēs attiecīgajai dalībvalstij nosūtīt nepieciešamos ieteikumus.

Ja Komisija pārbaudes laikā konstatēs pārmērīgu makroekonomisko nesabalansētību, tā varēs ierosināt sākt tā dēvēto Makroekonomiskās nelīdzsvarotības procedūru (MNP) atbilstoši makroekonomiskās uzraudzības procedūras korektīvajai daļai. Padome nosūtīs politikas ieteikumu valstij, kura pakļauta MNP; šai valstij savukārt būs jāiesniedz korektīvas rīcības plāns (KRP), kurā izklāstīta valsts politika attiecībā uz Padomes ieteikumu. Komisija un Padome cieši uzraudzīs KRP īstenošanu attiecīgajā dalībvalstī – šis process ietvers progresa ziņojumus un uzraudzības misijas. Ja ieteikumi netiks ievēroti, paredzēts sankciju mehānisms, balstoties fiskālās uzraudzības PDP.

ECB ļoti atzinīgi novērtē jaunas makroekonomiskās uzraudzības sistēmas izveidi, kas novērš būtisku EMS pārvaldības sistēmas defektu. Taču jaunā mehānisma efektivitāti nedrīkst vājināt tā plašo pielietojuma joma, arī attiecībā uz izmantotajiem rādītājiem, lai tas spētu novērst nesabalansētību un vājās vietas agrīnā stadijā.

Eiropas semestris

Kopš 2011. gada ES dalībvalstu ekonomiskās politikas uzraudzību organizē katru gadu, izmantojot Eiropas semestri. Šis process, kas notiek pirmajā pusgadā, tika izveidots, lai labāk saskaņotu joprojām juridiski nošķirto ES fiskālās un tautsaimniecības politikas pasākumu uzraudzību. Tas ļauj vienlaicīgi novērtēt fiskālo un makroekonomisko politiku atbilstoši integrētajām vadlīnijām. Paredzams, ka šāds solis nodrošinās dažādu uzraudzības procesu lielāku konsekvenci attiecībā uz politikas virzību un ziņošanu. Turklāt saskaņā ar Eiropas semestri valsts uzraudzību papildina tematiska uzraudzība, kas aptver sasniegto progrese plašāku strukturālo reformu jomā, par kurām vienošanās panākta Stratēģijas "Eiropa 2020" ietvaros.

Tā dēvētais nacionālais semestris notiek otrajā pusgadā. Šajā laikā dalībvalstis izstrādā valsts budžetu un īsteno Eiropas semestra laikā pieņemtos politikas pasākumus.

Lai gan ir pārāk agri pilnībā novērtēt Eiropas semestra efektivitāti attiecībā uz dalībvalstu fiskālās un strukturālās politikas īstenošanas uzlabojumiem, šī sistēma var veicināt integrētāku un konsekventāku pieeju tautsaimniecības politikas veidošanai.

Euro plus pakts

Euro zonas vadītāji 2011. gada 11. marta sanāksmē apstiprināja Euro plus paktu. Pakta mērķis ir stiprināt EMS ekonomisko pīlāru, paplašinot tautsaimniecības politikas koordināciju, lai ietvertu jomas, kuras atrodas dalībvalstu kompetencē, īpaši, attiecībā uz konkurētspēju, nodarbinātību un valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju. Pakts atvērts arī ārpus euro zonas esošajām dalībvalstīm un tam pievienojusies Bulgārija, Dānija, Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija, tāpēc šo paktu pārdēvēja par Euro plus paktu.

Pakta pamatā ir pastāvošie tautsaimniecības politikas koordinācijas instrumenti, īpaši Stratēģija "Eiropa 2020", un tas atbilst vienotajam tirgum. Iesaistītās dalībvalstis apņēmušās pielikt īpašas pūles un veikt konkrētus pasākumus, kas ir vērienīgāki par iepriekš apstiprinātajiem pasākumiem. Pakts veido daļu Eiropas semestra, un valstu saistības reizi gadā pārskata valstu vai valdību vadītāji.

Euro zonas dimensija ekonomikas politikas saskaņošanā

Potenciāli būtiskā kaitīgas ietekmes izplatīšanās monetārajā savienībā (sk. iepriekš) liek euro zonas valstīm īpaši cieši koordinēt ekonomisko politiku. Šī īpašā euro zonas dimensija atzīta Lisabonas līgumā, kurā ietverta jauna nodaļa par "noteikumiem, kuri attiecas konkrēti uz dalībvalstīm, kuras ieviesušas euro". Eurogrupas protokols, kas pievienots Līgumam, skaidri norāda nepieciešamību "attīstīt arvien ciešāku ekonomiskās politikas koordināciju euro zonā", lai sekmētu spēcīgākas ekonomiskās izaugsmes nosacījumus visā ES.

Ņemot vērā šo īpašo euro zonas dimensiju, Lisabonas līgumā mainītas arī balsošanas procedūras par lēmumiem VTPV un SIP jomā. Kā jau minēts, tikai euro zonas valstis piedalās ES Padomes balsošanā par lēmumiem, kuri attiecas uz euro zonas valstīm. Nepieciešamība euro zonas valstīm īpaši stingri ievērot panāktās vienošanās atspoguļota arī SIP un EIP korektīvajā daļā – finansiālas sankcijas paredzētas tikai euro zonas valstīm.

Vēl viens euro zonas dimensijas piemērs ekonomiskās politikas koordinācijas jomā vērojams attiecībā uz fiskālo politiku, kur euro zonas valstis vienojušās pastiprināt uzraudzību Eurogrupas ietvaros. Proti, Eurogrupa reizi gadā veic vidusposma pārskatu par euro zonas valstu budžeta politikas atbilstību pirms budžeta projektu iesniegšanas valstu parlamentos.

ECOFIN 2008. gada oktobrī secināja, ka viena no euro pirmās desmitgades galvenajām atziņām ir nepieciešamība veikt rūpīgāku euro zonas konkurētspējas uzraudzību. Eurogrupa regulāri pārskata darba tirgus, konkurētspējas attīstību un makroekonomisko nelīdzsvarotību euro zonā. Turklāt jaunās integrētās vadlīnijas, kas pieņemtas saskaņā ar Stratēģiju "Eiropa 2020", ietver detalizētas vadlīnijas euro zonas dalībvalstīm attiecībā uz makroekonomisko nesabalansētību.

Turpmāks progress ekonomikas politikas koordinācijas euro zonas dimensijas stiprināšanā tika panākts 2011. gada 26. oktobra sanāksmē, kad euro zonas vadītāji vienojās rīkot sanāksmes vismaz divreiz gadā Euro sanāksmju veidā, lai noteiktu stratēģisku virzību attiecībā uz euro zonas ekonomikas un fiskālo politiku, lai euro zonas dimensiju varētu labāk integrēt valstu politikā. Viņi arī vienojās par virkni papildu pasākumu, kas pārsniedz pastāvošās prasības, piemēram, (strukturāli) sabalansēta budžeta noteikumu pieņemšana, iekļaujot SIP nacionālajos tiesību aktos, vēlams, konstitucionālajā vai tam līdzvērtīgā līmenī, kā arī konsultācijas ar Komisiju un pārējām euro zonas valstīm pirms jebkādu būtisku fiskālās vai ekonomikas politikas reformu plānu pieņemšanas, kas, iespējams, varētu izraisīt kaitīgas ietekmes izplatīšanos. (Euro sanāksmes paziņojums)

Turklāt, atspoguļojot Eurogrupas, Komisijas un ECB centrālo nozīmi euro zonas ikdienas vadībā, panākta vienošanās, ka vismaz reizi mēnesī notiek Euro sanāksmes priekšsēdētāja, Komisijas priekšsēdētāja un Eurogrupas prezidenta sanāksmes, kurās var piedalīties ECB prezidents. Trīs uzraudzības iestāžu prezidenti (sk. ECB nozīme reformētajā finanšu uzraudzības arhitektūrā) un EFSF/ESM vadītājs var pēc vajadzības piedalīties sanāksmēs.

Turklāt saskaņā ar jauno noteikumu, kas ieviests Lisabonas līgumā (LESD 136. panta 1. punkts), euro zonas valstis var pieņemt pasākumus, kas vērsti uz pastiprinātu budžeta disciplīnas koordināciju un uzraudzību, un noteikt tautsaimniecības politikas vadlīnijas, lai nodrošinātu EMS pienācīgu darbību. Šādiem pasākumiem, kas būtu juridiski saistoši euro zonas valstīm, jābūt saskaņā ar citiem politikas instrumentiem (piemēram, integrētajām vadlīnijām un SIP). Euro zonas vadītāji aicinājuši Komisiju sniegt priekšlikumus par šā panta īstenošanu.

Krīzes vadība un Eiropas Stabilitātes mehānisms

Eiropadomes 2010. gada 28. un 29. oktobra sanāksmē tika panākta vienošanās izveidot pastāvīgu krīzes vadības mehānismu, lai kopumā nodrošinātu euro zonas finanšu stabilitāti. Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) izveide nākotnē tika oficiāli apstiprināta Eiropadomes 2011. gada 24. un 25. marta sanāksmē kā daļa no visaptverošā pasākumu kopuma, reaģējot uz krīzi. Tas tika izdarīts pēc LESD 136. panta grozījuma, kas ļāva euro zonas valstīm izveidot stabilitātes mehānismu, kuru vajadzības gadījumā varēs iedarbināt, lai kopumā nodrošinātu euro zonas stabilitāti, jebkādu finansiālo palīdzību sniedzot saskaņā ar stingriem noteikumiem.

Gaidāms, ka ESM sāks darbību vēlākais 2012. gada jūlijā ar 500 mljrd. euro kreditēšanas spēju un tas aizstās pagaidu pasākumus, piemēram, Eiropas Finanšu stabilitātes fondu (EFSF) un Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānismu (EFSM), kurus izveidoja saskaņā ar ECOFIN 2010. gada 9. maija lēmumiem, lai sniegtu finanšu palīdzību finanšu grūtībās nonākušām dalībvalstīm.

EFSM tika izveidots kā ES mehānisms, kura juridiskais pamats bija LESD 122. pants, bet EFSF tika izveidots kā euro zonas mehānisms un tā pamatā bija LESD 122. pants un euro zonas valstu starpvaldību vienošanās. Abu mehānismu kopējā potenciālā kreditēšanas spēja ir 500 mljrd. euro.

Euro zonas vadītāji 2011. gada 11. marta un 21. jūlija sanāksmē vienojās palielināt EFSF un topošā ESM elastīgumu, ļaujot tiem darboties uz piesardzības programmas pamata, veikt finanšu iestāžu finanšu rekapitalizāciju un intervenci sākotnējo un otrreizējo obligāciju tirgos.

26. oktobrī valstu vai valdību vadītāji vienojās palielināt EFSF pieejamos resursus, nepagarinot garantijas, kas nodrošina šīs iespējas, 1) nodrošinot kredīta uzlabošanu jauniem dalībvalstu emitētiem parāda vērtspapīriem un/vai 2) apvienojot privāto un valsts finanšu iestāžu un ieguldītāju resursus, kurus var piesaistīt ar īpašu līdzekļu starpniecību. Turklāt ESFS resursus turpmāk var papildināt, vēl ciešāk sadarbojoties ar SVF.

ECB daļēji piedalās EFSM, EFSF un topošā ESM darbībā.

Pirmkārt, ECB sadarbosies ar Eiropas Komisiju un SVF un novērtēs, vai euro zonā kopumā pastāv finanšu stabilitātes risks; ECB speciālisti veiks rūpīgu parāda atmaksāšanas spējas analīzi. EFSF un ESM veiks intervenci otrreizējo obligāciju tirgū, pamatojoties uz ECB ziņojumu.

ECB kopā ar Eiropas Komisiju un SVF arī nodrošinās tehniskos ekspertus sarunām par makroekonomisko korekciju programmu ar dalībvalsti, kura lūdz finanšu palīdzību, kā arī programmas īstenošanas uzraudzībai (sk. 2011. gada jūlija "Mēneša Biļetena" rakstu The European Stability Mechanism ("Eiropas Stabilitātes mehānisms")).

Turklāt 2011. gada decembrī ECB vienojās pārstāvēt EFSF otrreizējā tirgus darbības.