ECB un euro zonas nacionālo centrālo banku peļņa un zaudējumi – kā tie rodas?
Aktualizēts 23.02.2023. (pirmo reizi publicēts 16.02.2017.)
Vai jūsu izpratnē Eiropas Centrālā banka ir banka, kuras mērķis ir gūt peļņu un izvairīties no zaudējumiem? Protams, mēs publicējam gada finanšu pārskatus, un tātad, ja esam guvuši peļņu vai cietuši zaudējumus, ikviens var to uzzināt. Taču patiesībā mēs strādājam, lai sasniegtu pavisam citu mērķi – saglabāt cenu stabilitāti euro zonā. Pildot šo mūsu primāro uzdevumu, mēs uzlūkojam peļņu vai zaudējumus tikai kā blakusefektu.
Tas pats attiecas uz euro zonas valstu nacionālajām centrālajām bankām, kuras kopā ar ECB tiek dēvētas par Eurosistēmu. Tālāk skaidrots, kā var veidoties šī peļņa un iespējamie zaudējumi.
Tātad – kā tas viss notiek?
Tāpat kā citas centrālās bankas, arī ECB un euro zonas valstu nacionālās centrālās bankas gūst ienākumus no vairākiem avotiem. Pie tiem pieder procentu maksājumi par komercbankām izsniegtajiem aizdevumiem, aktīvu iegādes programmu ietvaros iegādāto obligāciju procentu maksājumi un ienākumi no ārvalstu valūtas rezervēm un ieguldījumiem. Visi šie elementi ir ECB un/vai nacionālo centrālo banku turējumā esošie aktīvi.
No otras puses, mums ir saistības. Lielu daļu no tām veido banknotes jūsu makos. Par tām netiek maksāti procenti, un tās ir pamats mūsu ienākumiem no naudas emisijas. Vēl viens liels saistību postenis ir komercbanku noguldījumi, par kuriem bankas saņem procentus, tātad mums tie nozīmē izdevumus. Tā ir mūsu monetārās politikas būtiska sastāvdaļa. Piemēram, paaugstinot procentu likmi, saskaņā ar kuru bankām tiek maksāts par to noguldījumiem ECB, pieaug arī procentu likmes finanšu tirgos, ietekmējot finansēšanas nosacījumus visā tautsaimniecībā. Tas savukārt veicina uzkrājumu veidošanu un mazina tēriņus, palēninot tautsaimniecību un mazinot inflāciju.
Var notikt tā, ka mūsu izdevumi saistībā ar šiem procentu maksājumiem bankām pieaug, taču ienākumi no mūsu turējumā esošajiem aktīviem īstermiņā vienlaikus nepieaug līdzvērtīgā apmērā, īpaši, ja tie ir aktīvi ar fiksētas procentu likmes kuponiem un ilgu termiņu. Tāpat kā citas lielākās centrālās bankas mēs iegādājāmies privātā un valsts sektora obligācijas ar ilgāku termiņu, lai pazeminātu procentu likmes laikā, kad mūsu monetārās politikas procentu likmes bija pietuvojušās to zemākajai efektīvajai robežai. Tas bija nepieciešams, lai veicinātu ilgstoši pārāk zemās inflācijas atgriešanos mūsu mērķa līmenī. Viens no kanāliem, pa kuru aktīvu iegādes veicināja zemākas procentu likmes, bija nākotnes procentu likmju pārmaiņu riska daļēja novirzīšana no tirgiem uz centrālo banku bilancēm. Tagad šis risks visā pasaulē sācis īstenoties, jo vairāku iepriekš nepieredzētu šoku dēļ inflācija sasniegusi rekordaugstu līmeni, un, lai ar to cīnītos, mums jāpaaugstina procentu likmes, kā rezultātā palielinās procenti, ko maksājam bankām. Šajā gadījumā mūsu peļņa samazinās, un mēs varam pat ciest zaudējumus.
Laika gaitā šie zaudējumi mazināsies, jo pieaugs arī centrālo banku ienākumi no to turējumā esošajām obligācijām un citiem aktīviem, kā arī izsniegtajiem aizdevumiem. Turklāt zaudējumi var mazināties arī tad, ja samazināsim savus aktīvus un saruks komercbanku noguldījumi nacionālajās centrālajās bankās. Visbeidzot, Eurosistēmas pelnītspēju vidējā termiņā veicinās pozitīvu procentu likmju vides atjaunošanās.
Kas notiek, ja gūstam peļņu?
Ja mēs gūstam peļņu, tad daļu naudas mēs varam izmantot kā vispārējos uzkrājumus un rezerves, lai nodrošinātos pret iespējamiem zaudējumiem nākotnē. Pēc tam visa atlikusī peļņa tiek sadalīta starp euro zonas valstu nacionālajām centrālajām bankām, kas ir ECB akcionāres.
Arī nacionālās centrālās bankas var paturēt daļu līdzekļu kā uzkrājumus, bet atlikusī peļņa parasti tiek pārskaitīta valstu valdībām, tādējādi sniedzot ieguldījumu to budžetā. Tādā veidā labumu gūst euro zonas iedzīvotāji.
Un kas notiek, ja ciešam zaudējumus?
Vissvarīgākais mums ir uzdevums nodrošināt cenu stabilitāti. Tam ir prioritāte pār citiem apsvērumiem. Mēs īstenosim pareizo politiku, lai sasniegtu savu inflācijas mērķi, pat ja tā rezultātā samazināsies peļņa vai pat radīsies zaudējumi. Ciešot zaudējumus, mēs vispirms varētu izmantot iepriekšējos gados uzkrātos līdzekļus. ECB un citas euro zonas nacionālās centrālās bankas vairākus gadus guvušas ievērojamu peļņu – laikā no 2012. līdz 2021. gadam peļņa pirms nodokļiem un atskaitījumiem vispārējos uzkrājumos bijusi aptuveni 300 mljrd. euro. To lielā mērā noteikusi šo gadu laikā īstenotā monetārā politika, īpaši aktīvu iegādes programmas un negatīvie maksātie procenti (t.i., nopelnītie procenti) par banku noguldījumiem. Tā kā mēs apzināmies finanšu risku, ko uzņemamies, daļu no šīs peļņas esam izmantojuši, lai veidotu finanšu drošības rezerves, piemēram, vispārējos uzkrājumus un rezerves, atbilstoši mūsu tiesību aktos noteiktajām robežām. Turklāt finanšu drošības rezerves veidojas arī dažu centrālo banku aktīvu pārvērtēšanas rezultātā. Arī tās veido daļu no mūsu tīrā pašu kapitāla un veicina mūsu finansiālo stabilitāti.
ECB gadījumā, ja mūsu uzkrājums vispārējiem riskiem nebūtu pietiekams, euro zonas valstu nacionālās centrālās bankas atlikušos zaudējumus segtu no saviem ienākumiem, ko tās guvušas veicot monetārās politikas operācijas. Visi atlikušie zaudējumi tiktu ieskaitīti ECB bilancē un kompensēti no nākamajos gados saņemtajiem tīrajiem ienākumiem. Vairāk par peļņas un zaudējumu sadales procedūrām varat uzzināt šajā speciālajā pētījumā.
Ir svarīgi atcerēties, ka centrālās bankas nav parastas kredītiestādes – tās var zaudēt naudu, bet vienalga darboties efektīvi. Tomēr finansiālās neatkarības princips nozīmē, ka nacionālajām centrālajām bankām jābūt pietiekami kapitalizētām.
Apkopojot var teikt, ka mūsu pieejamās finanšu drošības rezerves, mūsu riska pārvaldības ietvari un citi mūsu rīcībā esošie aizsargmehānismi nodrošina, ka zaudējumi nemazinātu Eurosistēmas spēju panākt un saglabāt cenu stabilitāti.