Kas ir valūtas mijmaiņas līnijas?

27.09.2016.

Valūtas mijmaiņas darījumu līnija ir līgums starp divām centrālajām bankām par valūtas maiņu. Tā ļauj centrālajai bankai nodrošināt ārvalstu valūtas likviditāti no tās centrālās bankas, kas emitē attiecīgo valūtu – parasti tādēļ, ka tā ir nepieciešama komercbankām. Piemēram, valūtas mijmaiņas darījumu līnija ar Federālo rezervju sistēmu ļauj ECB un visām euro zonas (Eurosistēmas) valstu centrālajām bankām saņemt ASV dolārus no Federālo rezervju sistēmas apmaiņā pret līdzvērtīgu summu euro. Šie līgumi jau gadu desmitiem ir daļa no centrālo banku monetārās politikas instrumentu kopuma.

Kāpēc mums nepieciešamas valūtas mijmaiņas darījumu līnijas?

Neskatoties uz to, ka centrālās bankas valūtas mijmaiņas darījumu līnijas sākotnēji izmantoja, lai finansētu noteiktus tirgus intervences pasākumus, pēdējos gados tās ir kļuvušas par nozīmīgu instrumentu, lai saglabātu finanšu stabilitāti un novērstu tirgus spriedzes ietekmi uz reālo tautsaimniecību. ECB mijmaiņas darījumu līgumi, kas noslēgti kopš 2007. gada, piemēram, vērsti uz ārvalstu valūtas likviditātes nodrošināšanu iekšzemes bankām. Kad situācija vienas valūtas finansējuma tirgos pasliktinās, ārpus šīs valūtas zonas esošajām bankām ir grūtāk finansēt šai valūtai piesaistītos aktīvus, jo tām nav tiešas piekļuves ārvalstu centrālajai bankai, kas emitē šo valūtu. Bet, ja vietējai centrālajai bankai ir valūtas mijmaiņas darījumu līnija ar ārvalstu centrālo banku, vietējā centrālā banka var nodrošināt savas bankas ar nepieciešamo likviditāti ārvalstu valūtā, neizmantojot ārējās rezerves. Finanšu krīzes laikā pēc Lehman Brothers sabrukuma 2008. gada septembrī, piemēram, finanšu tirgi apsīka sakarā ar ļoti spēcīgo vēlmi izvairīties no riska. Šādos apstākļos euro zonas bankām bija grūti iegūt ASV dolārus, lai finansētu ASV dolāros denominētos aktīvus. Lai izvairītos no traucējumiem, piemēram, pēkšņas nepieciešamības bankām pārdot aktīvus, tādējādi izraisot ārkārtējas cenu svārstības, ECB un Federālo rezervju sistēma ir izveidojušas valūtas mijmaiņas darījumu līniju, kas ļauj ECB/Eurosistēmai nodrošināt ASV dolārus euro zonā esošajām bankām.

Ar kurām centrālajām bankām ECB ir noslēgusi valūtas mijmaiņas darījumu līgumus?

2011. gadā ECB sadarbībā ar Bank of England, Kanādas Banku, Japānas Banku, Federālo rezervju sistēmu un Šveices Nacionālo banku izveidoja mijmaiņas darījumu līniju tīklu, kas ļauj iesaistītajām centrālajām bankām iegūt valūtu vienai no otras. Kopš 2015. gada decembra mijmaiņas darījumu līnijas izmanto tikai, lai euro zonas bankām izsniegtu aizdevumus ASV dolāros un Šveices frankos.

Pēc finanšu krīzes ECB noslēdza vienošanās par euro nodrošināšanu Dānijas, Latvijas, Ungārijas, Polijas un Zviedrijas centrālajām bankām.

Nesen, 2013. gadā, ECB noslēdza valūtas mijmaiņas darījumu līgumu ar Ķīnu, kas atspoguļo valsts pieaugošo sistēmisko nozīmi un straujo izaugsmi tirdzniecības un ieguldījumu jomā starp euro zonu un Ķīnu. Eurosistēmai līgums kalpo kā likviditātes aizsargmehānisms nolūkā pārliecināt euro zonas bankas par to, ka Ķīnas renminbi joprojām būs pieejami, pat ja pasliktināsies tirgus apstākļi.

Kā darbojas valūtas mijmaiņas darījumu līnijas?

Normālos apstākļos, kad euro zonas bankai ir nepieciešami ASV dolāri, lai, piemēram, izsniegtu klientam aizdevumu ASV dolāros, tā pievēršas tirgum. Bet, ja ASV dolāru finansējuma izmaksas ir pārāk augstas vai ja tirgū ir traucējumi, banka var vērsties vietējā centrālā bankā. Šajā gadījumā ECB var iegūt dolārus, izmantojot valūtas līgumu ar Federālo rezervju sistēmu. ECB pašlaik rīko iknedēļas izsoles, kurās euro zonas bankas var noteikt dolāru summu, ko tās vēlas aizņemties ar iepriekš noteiktu procentu likmi. Apmaiņā pret dolāriem tām jāsniedz ECB augstas kvalitātes nodrošinājums, kura vērtību nosaka pēc pašreizējām tirgus cenām, atskaitot atbilstošu summu (diskontu). Liela daļa no šiem valūtas līgumiem galvenokārt kalpo kā drošības tīkls, un tie līdz šim vēl nav aktivizēti. Saskaņā ar vispārējo politiku, lai nodrošinātu augsta līmeņa operacionālo gatavību, ECB regulāri pārbauda savus monetārās politikas instrumentus un rīkus, lai pārliecinātos, ka tos nepieciešamības gadījumā var viegli un droši izmantot.