Atvadu uzruna

ECB prezidenta Mario Dragi uzruna viņam par godu rīkotajā atvadu pasākumā

Frankfurtē pie Mainas, 2019. gada 28. oktobrī

Šis gads iezīmē monetārās savienības divdesmitgadi, kas neapšaubāmi ir nozīmīga gadadiena. Ne tik senā pagātnē euro zonas tautsaimniecība vēl smagi cieta no bezdarba – tāds bezdarba līmenis, domājams, nebija piedzīvots kopš Lielās depresijas laikiem, un izskanēja fundamentāli jautājumi par to, vai euro izdzīvos. Kopš tā laika 11 milj. cilvēku atkal atsākuši strādāt. Sabiedrības uzticēšanās euro sasniegusi visu laiku augstāko līmeni. Visā euro zonā politikas veidotāji atkal un atkal apliecina, ka euro ieviešana ir neatgriezeniska.

Taču, manuprāt, šodien ir vairāk iemeslu pārdomām nevis svētkiem.

Euro ir augstākajā mērā politisks projekts, būtisks solis pretī mērķim panākt lielāku politisko integrāciju, kuras ekonomisko pamatojumu atklāja Eiropas valstu tautsaimniecību riskantais stāvoklis 20. gs. 80. gadu vidū. Laikā no 1973. līdz 1985. gadam 12 valstīs, kuras vēlāk izveidoja euro zonu, bezdarbs bija pieaudzis no 2.6% līdz 9.2% un izaugsme bija būtiski sarukusi.

Taču tā laika vadošie vizionāri saskatīja to, ka Eiropas rokās ir spēcīgs instruments izaugsmes kāpināšanai – tās kopējā tirgus pārveide par vienoto tirgu. Likvidējot esošās barjeras tirdzniecībai un ieguldījumiem, tiktu novērsta ekonomiskā potenciāla samazināšanās un radītas jaunas darba vietas.

Taču vienotais tirgus vienmēr nozīmējis arī ko vairāk. Tā mērķis bija arī zināmā mērā pasargāt iedzīvotājus no cenas, kas tiem būtu jāmaksā saistībā ar nenovēršamajām pārmaiņām. Atšķirībā no plašāka mēroga globalizācijas procesa tas ļāva Eiropai piemērot tautsaimniecības integrācijai savas vērtības – radīt tādu tirgu, kas ir iespējami brīvs un godīgs. Kopēji noteikumi radīja uzticēšanos starp valstīm, pasargāja vājos no stiprajiem un radīja drošību strādājošajiem.

Šajā ziņā vienotais tirgus bija drosmīgs mēģinājums nodrošināt "kontrolētu globalizāciju". Tajā konkurence tika apvienota ar tādu patērētāju un sociālo aizsardzības līmeni, kāds nebija pieredzēts nekur pasaulē.

Taču bija viens negodīgas rīcības veids, ko vienotais tirgus nevarēja aizliegt – devalvācija konkurences nolūkos. Šāds aizliegums grautu savstarpējo uzticēšanos, kas bija vitāli svarīga, lai vienotais tirgus varētu izdzīvot un lai politiskās integrācijas projekts varētu virzīties uz priekšu.

Tāpēc brīvi peldoši valūtas kursi nebija pieņemama izvēle, savukārt fiksēti maiņas kursi nedarbotos, kapitālam Eiropā kļūstot mobilākam, kā to pierādīja VKM krīze 1992.–1993. gadā.

Atbilde bija vienotas valūtas radīšana – viens tirgus ar vienu valūtu.

Rezultāts bijis lielā mērā veiksmīgs – ienākumi visā kontinentā būtiski pieauguši, integrācija un vērtības ķēdes attīstījušās tādā mērā, kādu pirms 20 gadiem neviens nevarēja iedomāties, un Vienotais tirgus neskarts pārdzīvojis smagāko krīzi kopš 20. gs. 30. gadiem.[1]

Bet pēdējie 20 gadi snieguši mums divas būtiskas mācības par veiksmīgu monetāro savienību.

Pirmā attiecas uz monetāro politiku.

Kad tika izveidota ECB, tās dominējošais uzdevums bija samazināt inflāciju. ECB bija jauna centrālā banka, kam nebija ilgstošas darbības vēstures, attiecīgi tās politikas regulējums īpaši tika veidots, domājot par pārliecinoša inflācijas samazināšanas potenciāla radīšanu. Tas tika panākts ātri, un tas ir milzīgs ECB pirmo vadītāju sasniegums, ka tās darbība pirmos 10 gadus bija tik raita.

Bet neviens nevarēja paredzēt, ka globālā vide, kurā darbojas monetārā politika, drīz tik strauji manīsies un inflācijas spiediens pāraugs deflācijas spiedienā.

Attiecīgi visās attīstītajās valstīs bija jārada jauna centrālo banku darbības paradigma, apvienojot divus elementus – apņēmību cīnīties ar deflāciju tikpat sīvi kā ar inflāciju un elastību šai cīņā izmantoto instrumentu izvēlē.

Mūsu gadījumā ECB pierādījusi, ka tā nesamierināsies ar draudiem monetārajai stabilitātei, ko varētu izraisīt nepamatotas bailes par euro nākotni. Tā apliecinājusi, ka cīnīsies ar lejupvērstajiem cenu stabilitātes riskiem tikpat apņēmīgi kā ar augšupvērstajiem riskiem, un paudusi, ka izmantos visus tās pilnvaru ietvaros pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu savu uzdevumu izpildi – nekādos apstākļos nepārkāpjot likuma robežas.

Eiropas Savienības Tiesa ir apliecinājusi mūsu īstenoto pasākumu likumību un apstiprinājusi, ka ECB dota plaša rīcības brīvība tās mērķa sasniegšanai atbilstoši nepieciešamībai un samērīguma principam, izmantojot visus tās instrumentus.

Šis spriedums bija vitāli svarīgs, jo no tā bija atkarīga tādas centrālās bankas dziļākā būtība, par kādu kļuvusi ECB un kādu to vēlas redzēt vairums Eiropas iedzīvotāju – tā ir moderna centrālā banka, kas spēj izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus atbilstoši izaicinājumiem, ar kuriem tā saskaras, un patiesi federāla iestāde, kas darbojas visas euro zonas interesēs.[2]

Otrā mācība attiecas uz EMS institucionālo uzbūvi.

Euro zonas pamatā ir monetārās dominances princips, kas nosaka, ka monetārajai politikai jābūt vienprātīgi vērstai uz cenu stabilitāti un tā nekad nedrīkst būt pakļauta fiskālajai politikai. Monetārā dominance neizslēdz iespēju runāt ar valdībām gadījumos, kad ir skaidrs, ka saskaņota politika nodrošinātu ātrāku cenu stabilitātes atjaunošanu. Tas nozīmē, ka abu politiku saskaņošanai nepieciešamības gadījumā jābūt vērstai uz monetārās stabilitātes mērķi un tā nedrīkst darboties pret to.[3]

Šobrīd esam situācijā, kad zemas procentu likmes nenodrošina tādu pašu stimula pakāpi kā agrāk, jo ieguldījumu peļņas likme tautsaimniecībā samazinājusies. Monetārā politika jebkurā gadījumā var sasniegt šo mērķi, bet tas sasniedzams ātrāk un ar mazākiem blakusefektiem, ja fiskālā politika ir tai pieskaņota.

Tieši tāpēc ECB kopš 2014. gada pakāpeniski likusi arvien lielāku uzsvaru uz makroekonomiskās politikas struktūru euro zonā.[4] Aktīvāka fiskālā politika euro zonā dod iespēju ātrāk pielāgot mūsu politiku un panākt augstākas procentu likmes.

Mūsu monetārajā savienībā valstu politikai ir svarīgākā loma fiskālajā stabilizācijā – tā ir daudz svarīgāka nekā štatu līmeņa politika ASV. Bet valstu politika ne vienmēr var garantēt pareizāko fiskālo nostāju visai euro zonai kopumā. Decentralizētas fiskālās politikas koordinācija pēc būtības ir sarežģīta. Ar nekoordinētu politiku nepietiek, jo fiskālās ekspansijas ietekme starp valstīm izplatās relatīvi maz.

Tāpēc mums nepieciešama atbilstoša apmēra un modeļa euro zonas fiskālā kapacitāte – tai jābūt pietiekami lielai, lai stabilizētu monetāro savienību, bet modelētai tā, lai netiktu radīts pārmērīgs morālais kaitējums.

Nav ideālā risinājuma. Kopīgi uzņemoties riskus, morālo kaitējumu nav iespējams samazināt līdz nulles līmenim, taču to var lielā mērā ierobežot ar pienācīga modeļa palīdzību. Vienlaikus mums arī jāapzinās, ka kopīgi uzņemoties riskus, iespējams riskus mazināt.

Kapitāla tirgu savienības izveide, kas vairotu kopīgu risku uzņemšanos privātajā sektorā, ievērojami samazinātu to risku daļu, kuru pārvaldība jāuzņemas centrālai fiskālajai kapacitātei. Un savukārt centrāla fiskālā kapacitāte samazinātu visas savienības riskus gadījumos, kad valstu politika nevar pildīt savu lomu.

Citos reģionos, kur fiskālajai politikai kopš krīzes bijusi nozīmīgāka loma, varējām novērot, ka atveseļošanās sākās drīzāk un cenu stabilitātes atjaunošana bija raitāka. ASV no 2009. līdz 2018. gadam budžeta deficīts vidēji bija 3.6%, kamēr euro zonā bija 0.5% pārpalikums.[5]

Citiem vārdiem runājot, ASV bija gan kapitāla tirgu savienība, gan pretcikliska fiskālā politika. Euro zonā nebija izveidota kapitāla tirgu savienība un tika īstenota procikliska fiskālā politika.

Ceļš uz fiskālo kapacitāti visdrīzāk būs garš. Vēsture rāda, ka budžetu reti kad veido ar pamatmērķi veikt stabilizāciju, bet gan, lai sasniegtu noteiktus mērķus sabiedrības interesēs. ASV pie federālā budžeta pieauguma pagājušā gadsimta 30. gados noveda nepieciešamība pārvarēt Lielo depresiju. Eiropai, iespējams, būs nepieciešams kāds neatliekams uzdevums, piemēram, klimata pārmaiņu mazināšana, lai panāktu šādu kolektīvu nostājas maiņu.

Neraugoties uz izraudzīto ceļu, nav grūti saskatīt, ka šobrīd nepieciešams vairāk Eiropas, nevis mazāk. Es to nedomāju aksiomātiski, bet gan visīstākajās federālisma tradīcijās. Jomas, kur labākus rezultātus nodrošina nacionālā politika, jāatstāj valstu pārziņā. Taču jomās, kurās tikai kopā varam reaģēt uz sabiedrības pamatotajām bažām, mums nepieciešama spēcīgāka Eiropa.

Mums, eiropiešiem, globalizētā pasaulē patiesa suverenitāte, kas nodrošina cilvēku vajadzīgas pēc drošības un pārticības, iespējama tikai sadarbojoties.[6] Kā izteicās kanclere A. Merķele, "mums, eiropiešiem, jāņem liktenis savās rokās, ja vēlamies izdzīvot kā kopiena."[7]

Kopīgs darbs ļauj mums aizsargāt mūsu intereses pasaules ekonomikā, pretoties ārvalstu spēku spiedienam, ietekmēt globālos noteikumus atbilstoši mūsu standartiem, kā arī diktēt mūsu vērtības globālajām korporācijām. Nevienu no šiem mērķiem nav iespējams sasniegt pilnībā, ja katra valsts rīkojas atsevišķi. Globalizētā pasaulē dalīta suverenitāte palīdz atgūt suverenitāti.

Taču atzīt, ka, lai nodrošinātu efektivitāti, mums jāīsteno tas, ko prezidents E. Makrons nodēvējis par "Eiropas suverenitāti"[8], nenozīmē, ka jau šodien izveidota politiskā infrastruktūra, lai to panāktu. Izpratne par šādas infrastruktūras nepieciešamību tomēr strauji pieaug.

Šādas nepieciešamības parādīšanos varēja vērot nesenajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas, iespējams, bija pirmās vēlēšanas, kurās galvenā uzmanība bija pievērsta Eiropas jautājumiem. Pat tie, kuri vēlējās mazināt Eiropas integrācijas tempu, izvēlējās vērsties pret Eiropas institūcijām, nevis atklāti neatzīt to pastāvēšanas pamatojumu.

Tas ir tikai sākums, taču tas norāda, ka mūsu savienība dodas pareizajā virzienā. Esmu pārliecināts, ka tā turpinās šo virzību, jo galu galā atsevišķu valstu pašu intereses nosaka mūsu nākotnes ceļu uz Eiropas suverenitāti.

Daudzu Eiropas atbalstītāju rīcība gan valstu, gan ES līmenī palīdzējusi mums sasniegt šā brīža rezultātu. Vēlos izcelt trīs grupu ieguldījumu.

Pirmkārt – ECB un nacionālo centrālo banku speciālisti.

Krīzes laikā ECB daudzkārt kuģoja pilnīgi nezināmos ūdeņos. Mēs jebkurā gadījumā nonācām ārkārtīgi sarežģītā ekonomiskā situācijā, kad jaunas problēmas radās, tiklīdz tika atrisinātas vecās.

Šie gadi jums un jūsu ģimenēm bija trauksmaini. Taču jūsu apņēmība, jūsu rastie sekmīgie risinājumi un kompetence, ko demonstrējāt visā Eurosistēmā, īstenojot šos pasākumus, ir tas, kā dēļ šos gadus būs vērts atcerēties.

Šie politikas risinājumi nākotnē būs pieejami visiem politikas veidotājiem līdzīgu problēmu risināšanai. Tas ir mantojums, ar ko var lepoties visi Eurosistēmas speciālisti. Tāpēc vēlos pateikties par visiem vērā ņemamajiem centieniem, kas šajos nepieredzētajos laikos patiešām palīdzēja ECB un tādējādi – Eiropas iedzīvotājiem.

Otra grupa, ko vēlos izcelt, ir gan agrākie, gan pašreizējie kolēģi ECB Valdē un Padomē. Pēdējos astoņos gados ārkārtas apstākļos jūs esat ieviesuši virkni pasākumu. Šo lēmumu pamatā bija jūsu konsekventā un beznosacījumu apņemšanās īstenot mūsu pilnvaras.

Jūs saglabājāt stingru apņēmību, gan īstenojot mūsu pilnvaras, gan ievērojot to noteiktās robežas – nekad nesamierinoties ar neveiksmi. Jūs ar apmierinājumu varat atskatīties uz ārkārtīgi sarežģītos apstākļos paveikto, apzinoties, ka esat uzlabojuši daudzu cilvēku labklājību.

Spēki, kas vieno Padomi, allaž bijuši – un vienmēr būs – daudz stiprāki nekā tie, kas to varētu šķelt. Mūs vieno nodošanās mūsu pilnvaru īstenošanai un mūsu Eiropas mīlestība. Esmu pārliecināts, ka šī kopējā pārliecība arī nākotnē turpinās kalpot ECB un Eiropai.

Trešā grupa ir Eiropas līderi.

Mums nācās veikt pasākumus, kas reizēm sākotnēji šķita strīdīgi un kuru priekšrocības atklājās tikai pamazām. Mūsu apņemšanās nekad nemazinājās, jo tās pamatā bija mūsu speciālistu apjomīgais darbs, kurus mudināja iejūtība pret ciešanās nonākušiem cilvēkiem un stiprināja pārliecība, ka īstenotā politika uzlabos viņu stāvokli.

Šādos laikos un īpaši valūtas savienībā, kurā ietilpst daudzas valstis, politiskie līderi, kuri, vērtējot mūsu monetāro politiku, spēja skatīties plašāk par nacionālo perspektīvu un kuri pieņēma euro zonas perspektīvu un izskaidroja to savu valstu iedzīvotājiem, nodrošināja būtisku mūsu neatkarības aizsardzību.

Esmu pateicīgs par to, ka Eiropā bija šādi līderi, un par viņu nemitīgo atbalstu un uzmundrinājumu krīzes laikā.

Prezidents Makrons, prezidents Matarella, kanclere Merķele – jūs vienmēr mūs atbalstījāt Eiropadomē un globālajos forumos laikā, kad daudzas citas lielākās centrālās bankas saskārās ar arvien pieaugošu politisko spiedienu. Jūs stingri atspēkojāt neliberālo uzskatu paudējus, kuri vēlējās, lai mēs novēršamies no Eiropas integrācijas.

Un kritiskos brīžos jūs veicāt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu euro un nosargātu vērtības, ko saņēmām mantojumā – vienotu Eiropu, kurā valda miers un pārticība.

Pienācis brīdis nodot vadību Kristīnes Lagardas rokās. Esmu pilnībā pārliecināts, ka Jūs būsiet lieliska ECB vadītāja.

Mans mērķis vienmēr bijis pildīt Līgumā noteiktās pilnvaras, institūcijai saglabājot pilnīgu neatkarību un pārtopot par mūsdienīgu centrālo banku, kas gatava jebkādiem pavērsieniem.

Jūtos priviliģēts un pagodināts, ka man bija iespēja tās īstenot.

Paldies jums!

[1]Sk. Mario Dragi runu Europe and the euro 20 years on ("Eiropa un euro 20 gadu vēsture"), saņemot Sant'Anna universitātes Laurea Honoris Causa goda grādu ekonomikā Pizā 2018. gada 15. decembrī.
[2]Sk. Mario Dragi runu Twenty Years of the ECB’s monetary policy ("ECB monetārās politikas 20 gadi") ECB Centrālo banku forumā Sintrā 2019. gada 18. jūnijā.
[3]Sk. Mario Dragi runu Policymaking, responsibility and uncertainty ("Politikas noteikšana, atbildība un nenoteiktība") saņemot Università Cattolica Laurea Honoris Causa goda grādu 2019. gada 11. oktobrī.
[4]Sk. Mario Dragi runu Unemployment in the euro area ("Bezdarbs euro zonā") ikgadējā centrālo banku simpozijā Džeksonholā 2014. gada 22. augustā.
[5]Vidējā cikliski koriģētā sākotnējā budžeta bilance (% no potenciālā IKP).
[6]Sk. Mario Dragi runu Sovereignty in a globalised world ("Suverenitāte globalizētā pasaulē"), saņemot Università degli Studi di Bologna Laurea Honoris Causa goda grādu jurisprudencē Boloņā 2019. gada 22. februārī.
[7]Kancleres Angelas Merkeles runa Eiropas Parlamentā Strasbūrā 2018. gada 13. novembrī.
[8]Prezidenta Emanuela Makrona runa Eiropas Parlamentā Strasbūrā 2018. gada 17. aprīlī.

Speaking engagements

Kontaktinformācija presei