Kas ir likviditātes pārpalikums un kāpēc tas ir svarīgs?

28.12.2017.

Eiropas Centrālā banka (ECB) kopā ar euro zonas valstu centrālajām bankām (Eurosistēma), reaģējot uz finanšu krīzi, aizdevumu veidā izsniegusi bankām neierobežotus naudas līdzekļus. Turklāt tā veikusi obligāciju iegādes no tirgus dalībniekiem. Tā rezultātā banku sistēmā kopumā ir vairāk naudas – jeb likviditātes – nekā patiešām būtu nepieciešams. To dēvē par likviditātes pārpalikumu.

Taču kas īsti ir likviditātes pārpalikums? Kā bankas to var izmantot? Vai šie līdzekļi vienkārši neizmantoti glabājas bankās, nedodot nekādu labumu tautsaimniecībai un iedzīvotājiem, kā reizēm tiek apgalvots?

Kas īsti ir likviditātes pārpalikums?

Vispirms par to, ko īsti mēs saprotam ar likviditāti un centrālās bankas lomu tās nodrošināšanā. Spēcīgu banku turējumā var būt ilgtermiņa aktīvi, piemēram, mājokļu hipotēkas, bet vienlaikus tām ļoti īsā laikā jāveic maksājumi, lai izpildītu saistības, piemēram, naudas izmaksas bankomātos. Bankām likviditāte nepieciešama arī, lai izpildītu obligāto rezervju prasības. Viens no veidiem, kā maksātspējīga banka var iegūt šādu īstermiņa likviditāti, ir vērsties pie centrālās bankas. Visu banku sistēmā pieejamo likviditāti, kas pārsniedz banku vajadzības, dēvē par likviditātes pārpalikumu.

Ko bankas var darīt ar likviditātes pārpalikumu?

Komercbankām ir norēķinu konti centrālajās bankās. Visa likviditāte (un tās pārpalikums) atrodas vai nu šajos norēķinu kontos centrālajās bankās, vai noguldīta, izmantojot noguldījumu iespēju. Citiem vārdiem runājot, likviditātes pārpalikums pēc definīcijas atrodas centrālajā bankā. Atsevišķa banka var samazināt savu likviditātes pārpalikumu, aizdodot līdzekļus citām bankām, iegādājoties aktīvus vai veicot līdzekļu pārskaitījumus savu klientu vārdā, bet visa banku sistēma kopumā to nevar, jo likviditāte jebkurā gadījumā vienmēr nonāk citā bankā un tādējādi – kontā centrālajā bankā. Tā ir pašpietiekama vai, citiem vārdiem runājot, slēgta sistēma. Likviditāte pat nevar atstāt euro zonu, izņemot, ja to fiziski pārvieto banknošu veidā.

Ja, piemēram, euro zonas investors vēlas ieguldīt ASV uzņēmumu obligācijās, šie līdzekļi vispirms jākonvertē ASV dolāros. Lai to izdarītu, investoram jāpārdod savi euro, apmainot tos pret ASV dolāriem, iespējams, ASV bankas meitasuzņēmumā, kas darbojas euro zonā. Tad ASV dolārus var izmantot, lai ieguldītu ASV uzņēmumu obligācijās. Euro paliek ASV bankas meitasuzņēmuma kontā euro zonā. Un arī šim meitasuzņēmumam ir konts centrālajā bankā.

Kāpēc ECB pieļauj likviditātes pārpalikumu?

Pirms finanšu krīzes sākšanās ECB apmierināja euro zonas banku sistēmas likviditātes vajadzības vairāk vai mazāk precīzi. Tā reizi nedēļā novērtēja banku sistēmas likviditātes vajadzības un attiecīgo naudas summu aizdevumu veidā izsniedza bankām. Bankas izsolēs savā starpā sacentās, lai saņemtu šos līdzekļus, un ECB nodrošināja, lai aizdevumu apjoms nodrošinātu visas banku sistēmas vajadzības. Nokļuvusi sistēmā, likviditāte tika pārdalīta starp bankām starpbanku aizdevumu veidā atbilstoši individuālajām vajadzībām.

2008. gada oktobrī, reaģējot uz finanšu krīzi, kas sākās pēc Lehman Brothers sabrukuma, ECB pārgāja uz pilna apjoma piešķīruma sistēmu. Tas nozīmē, ka bankas var aizņemties tik daudz likviditātes, cik vien tās vēlas, ja vien tām ir pietiekami daudz atbilstoša nodrošinājuma. Šī pāreja bija nepieciešama tāpēc, ka bankas vairs nepārdalīja likviditāti savā starpā starpbanku kredītu veidā, kā bija darījušas pirms krīzes. Izveidojusies neuzticība pārdales mehānismam būtu radījusi situāciju, kurā bankas izsolēs agresīvi cīnītos par likviditāti, tādējādi palielinot šo kredītu procentu likmes. Pilna apjoma piešķīruma sistēma darbojas joprojām un tas nozīmē, ka šāds risks nepastāv, jo individuālas bankas var saņemt tik daudz likviditātes, cik tām nepieciešams.

Pēc pārejas uz pilna apjoma piešķīrumu bankas uzskatīja, ka labāk nodrošināt sev mazliet par daudz likviditātes nekā par maz. Tā rezultātā banku sistēma kopumā sev nodrošinājusi vairāk likviditātes, nekā tiešām būtu nepieciešams, lai apmierinātu iedzīvotāju pieprasījumu pēc skaidrās naudas un izpildītu obligāto rezervju prasības. Tā banku sistēmā izveidojies likviditātes pārpalikums.

Likviditātes pārpalikuma dēļ tirgus procentu likmes saglabājušās zemas. Tas nozīmē, ka uzņēmumi un iedzīvotāji var lētāk aizņemties naudu, tādējādi palīdzot tautsaimniecībai atgūties no finanšu un ekonomiskās krīzes un ļaujot banku sistēmai izveidot likviditātes drošības rezerves.

Likviditātes pārpalikums pieaudzis vēl vairāk sakarā ar ECB aktīvu iegādes programmu, kas bijusi papildu stimulējošs monetārās politikas pasākums laikos, kad procentu likmes vairs nebija iespējams būtiski pazemināt.

Vai visi šie līdzekļi vienkārši bez pielietojuma neglabājas centrālajā bankā?

Tas, ka (elektroniskā) nauda un likviditātes pārpalikums vienmēr nonāk centrālajā bankā, nenozīmē, ka tas netiek izmantots tautsaimniecībā. Lūk, piemērs, kas to ilustrē:

1. uzņēmums vēlas ieguldīt naudu jaunās iekārtās un saņem kredītu no savas bankas – 1. bankas (kurai ir likviditātes pārpalikums). Nauda tiek aizdota 1. uzņēmumam, bet līdz brīdim, kad 1. uzņēmums to izmanto, šī nauda glabājas uzņēmuma kontā 1. bankā. 1. bankai ir konts centrālajā bankā, kur tā tur savu likviditātes pārpalikumu. Kredīts kā tāds nav mainījis 1. bankas likviditātes pārpalikumu. 1. uzņēmums iegādājas iekārtas no 2. uzņēmuma uz dod rīkojumu 1. bankai pārskaitīt naudu uz 2. uzņēmuma banku – 2. banku (kurai ir likviditātes pārpalikums). Arī 2. bankai ir konts centrālajā bankā, kur nonāk 1. bankas veiktais pārskaitījums. 1. bankai veicot maksājumu par jaunajām iekārtām, 1. bankas likviditātes pārpalikums samazinās, savukārt 2. bankas likviditātes pārpalikums palielinās. Kopumā šis kredīts un iegādātās jaunās iekārtas nemaina likviditātes pārpalikumu banku sistēmā. Bet ir aizdoti līdzekļi un aizdevums izmantots, lai investētu tautsaimniecībā.

Likviditātes pārpalikums nav rādītājs, kas liecina par kreditēšanas apjomiem tautsaimniecībā. Priekšstatu par banku kreditēšanas attīstību var sniegt ECB publicētie mēneša dati par banku izsniegtajiem kredītiem un kreditēšanas pieauguma tempi.

Vai ir atšķirība, vai bankas likviditātes pārpalikuma glabāšanai izmanto noguldījumu iespēju vai savu norēķinu kontu?

Laikā, kad tapis šis raksts, atbilde ir – nē. Agrāk bankas saņēma procentus par noguldījumu iespējas ietvaros noguldītajiem līdzekļiem. Kopš ECB lēmuma ieviest negatīvu noguldījumu iespējas procentu likmi, pieeja norēķinu kontu atlikumiem (kas pārsniedz obligātās rezervju prasības) un noguldījumu iespējas ietvaros noguldītajiem līdzekļiem neatšķiras.