Piezīmes no atvadu pasākuma
ECB prezidenta Žana Kloda Trišē (Jean-Claude Trichet) runa 2011. gada 19. oktobrī
Ļoti cienījamā Vācijas kancleres kundze,
Augsti godātais Eiropas Parlamenta prezident,
Augsti godātais Eiropadomes prezident,
Augsti godātais Eiropas Komisijas prezident,
Augsti godātais Eurogrupas prezident,
Augsti godātais prezident Valerī Žiskār d’Estēn,
Augsti godātais kancler Helmut Šmit,
Augsti godātie ministri, ekselences, kolēģi,
Godātie ECB darbinieki,
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Kopš Eiropas Centrālās bankas dibināšanas pagājuši vairāk nekā 13 gadi, un gandrīz tikpat ilgs laiks pagājis kopš euro ieviešanas. Astoņus gadus pildot ECB prezidenta pienākumus, un arī tagad, kad mans pilnvaru laiks tuvojas beigām, esmu pilnībā apzinājies lielo paļāvību un uzticību, ko Eiropas demokrātiskās valstis dāvājušas ECB. Galveno uzdevumu – saglabāt cenu stabilitāti – mums uzticēja dažādu tautību un partijas piederību Eiropas iedzīvotāji, piešķirot arī nepieciešamo neatkarību šā uzdevuma īstenošanai.
Saglabājot pilnīgu uzticību savam uzdevumam, esam bijuši uzticīgi dalībvalstu demokrātiskajai gribai.
Kopā ar pieciem Valdes kolēģiem, 22 Padomes kolēģiem un uzticamiem ECB darbiniekiem mēs uzņēmāmies īstenot vērienīgu ideju, kas jau sen nostiprinājusies Eiropas iedzīvotāju apziņā.
Idejai par vienotu valūtu ir dziļas saknes vēsturē. Neatgriezīsimies tik senā vēsturē kā Romas un Karolingu impērija. Pirms sešiem gadsimtiem Bohēmijas karalis Georgs Podibrads aicināja ieviest vienotu Eiropas valūtu.
Jau labu laiku pirms Vernera ziņojuma, kas tika publicēts pirms 40 gadiem, lieli domātāji no dažādām Eiropas tautām aicināja apvienoties un izveidot vienotu tirgu, ekonomiku un valūtu. Šīs vēsturiskās saknes ļauj labāk izprast jaunās valūtas – euro – sasniegumus, pašreizējās grūtības euro zonā, kā arī Ekonomikas un monetārās savienības nākotni.
Euro kā valūtas sasniegumi jāvērtē, ņemot vērā mūsu galveno uzdevumu. Neraugoties uz vairākiem smagiem pasaules mēroga ekonomiskiem un finanšu satricinājumiem, 332 miljoni līdzpilsoņu nepilnus 13 gadus dzīvojuši apstākļos, kad gada vidējā inflācija bijusi ap 2.0%. Neraugoties uz vairākkārtēju naftas un preču cenu kāpumu, nevienai no lielākajām Eiropas valstīm pēdējo 50 gadu laikā nav izdevies tik ilgstoši nodrošināt šādu rezultātu. Vācijā 13 gadu laikā vidējās gada inflācijas rādītājs bija 1.6% – labāks nekā pirms euro ieviešanas.
Vienlīdz svarīgs ir zems inflācijas gaidu līmenis. Tāpēc nākamo desmit gadu laikā ECB Padome nodrošinās stingru pamatu cenu stabilitātei, kas pilnībā atbilst mūsu definīcijā noteiktajam inflācijas līmenim: zemāks par 2%, bet nedaudz zem 2%.
Euro ir uzticama valūta, kas sevi pierādījusi kā teicamu vērtību uzkrāšanas līdzekli ar stingru pamatu.
Pēdējos astoņus gadus var iedalīt divos vienādos laika posmos.
Pirmajos četros gados Eiropas Centrālā banka saskārās ar grūtiem uzdevumiem, tomēr tie nebija ne vieglāki, ne grūtāki, kā ierastie centrālās bankas uzdevumi. Pēc informācijas tehnoloģiju burbuļa pārplīšanas un, saskaroties ar augstām un svārstīgām naftas un enerģijas cenām, ECB bija jānodrošina cenu stabilitāte. Mēs smagi strādājām, lai nosargātu euro zonas fiskālo pārvaldi laikā, kad trīs lielākās valstis vēlējās vājināt Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Vienmēr mums bija jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem, piemēram, paaugstinot procentu likmes, kas brīžiem nepatika daudzām valdībām, tirgus dalībniekiem un starptautiskām finanšu institūcijām. ECB lēmumus vienmēr pieņēmusi pilnīgi neatkarīgi un šādi rīkosies arī turpmāk.
Pēc četriem gadiem sākās finanšu un ekonomiskā krīze.
Pašreizējā krīze nelīdzinās nevienai no pēdējos 50 gados pieredzētajām. To nevar salīdzināt ar pirmo naftas cenu šoku 1973. gadā vai otro – 1980. gadā. Šī krīze nav arī salīdzināma ar valsts parāda krīzi 20. gs. 80. gados un 90. gadu sākumā, un tā nelīdzinās Āzijas krīzei vai informācijas tehnoloģiju burbuļa pārplīšanai 21. gs. sākumā.
Kopš 2007. gada augusta piedzīvojam jauna veida krīzi. Tā ir pasaules mēroga parādība, kurai rakstura un mēroga ziņā nav līdzīgas kopš 2. pasaules kara. Pirmo reizi 66 gadu laikā globālās krīzes epicentrs bija attīstīto valstu finanšu sistēma.
Krīzes ietekme uz reālo tautsaimniecību varēja sasniegt tādus pašus apjomus kā Lielās depresijas laikā, ja centrālās bankas un citas valsts iestādes nebūtu ātri un izlēmīgi reaģējušas.
Kopš finanšu satricinājuma sākuma 2007. gada 9. augustā ECB Padome piemērojusi nodalīšanas principu. Tas nozīmē, ka tā nodalījusi standarta pasākumus, t.i., procentu likmes cenu stabilitātes nodrošināšanai vidējā termiņā, no nestandarta pasākumiem, kas tirgus traucējumu laikā palīdz atjaunot standarta pasākumu labāku transmisiju.
Krīzes laikā esam veiksmīgi saglabājuši euro uzticamību un stabilas inflācijas gaidas attiecībā uz nākamajiem 10 gadiem. Tas tāpēc, ka vienmēr esam nemainīgi saglabājuši virzību uz cenu stabilitāti saskaņā ar mūsu procentu likmju politiku, vienlaikus esam bijuši modri, īstenojot atbilstošus nestandarta pasākumus – pilnu likviditātes piešķīrumu ar fiksēto procentu likmi, nodrošināto obligāciju iegādi un "Vērtspapīru tirgu programmu". Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka visi Padomes lēmumi tika pieņemti pilnīgi neatkarīgi.
Kopš krīzes sākuma esmu saskatījis paralēles starp kvalitātēm, ko gaida no centrālās bankas, un divām ētiskajām vērtībām, uz ko norādīja Makss Vēbers pirms aptuveni gadsimta – pārliecības ētiku un atbildības ētiku.
Lietoju šādu analoģiju, saistot standarta pasākumus ar pārliecības ētiku, bet nestandarta pasākumus – ar atbildības ētiku. Vienlīdz svarīgi ir saglabāt integritāti starp nolūku un rīcību, kā arī starp rīcību un tās sekām. To iespējams nodrošināt, piemērojot tā dēvēto nodalīšanas principu.
Makss Vēbers reiz norādīja: "Tas nenozīmē, ka pārliecības ētika pielīdzināma bezatbildībai vai atbildības ētika – bezprincipu oportūnismam […]. Pārliecības ētika un atbildības ētika nav pretmeti, gluži otrādi – šīs ētikas papildina viena otru."
Krīze atklājusi vājās vietas lielāko attīstīto valstu tautsaimniecībā, radot šaubas par šo valstu vidējā termiņa un ilgtermiņa stratēģiju ilgtspēju. Eiropā – un īpaši euro zonā – pamatrādītāji kopējā izteiksmē bijuši pozitīvi, īpaši attiecībā uz vispārējo fiskālo situāciju un iekšzemes un ārējo līdzsvaru. Atsevišķu valstu līmenī Ekonomikas un monetārās savienības lielākā nepilnība saistīta ar ekonomiskās savienības nepietiekamu pārvaldību, turpretī monetārā savienība darbojās atbilstoši gaidītajam.
Krīzes laikā gūtā pieredze liecina, ka nepieciešams stiprināt ekonomisko pārvaldību. Padomes vārdā esmu pastāvīgi aicinājis to būtiski uzlabot. Nozīmīgs solis šajā procesā ir nesen apstiprināto pasākumu kopums, kura īstenošana parādīs, vai panākts būtisks uzlabojums. Prezident Buzek, es augstu vērtēju Eiropas Parlamenta apņēmību diskusijās ar Padomi.
Šobrīd krīzes pārvaldību nepieciešams uzlabot trīs veidos, proti, stiprinot Eiropas Finanšu stabilitātes fonda spēju nodrošināt finanšu stabilitāti, kas balstīta uz valstu pārliecinošu fiskālo un strukturālo politiku, stiprinot Eiropas banku bilances, kā arī izstrādājot piemērotu risinājumu vidējā termiņa korekcijām Grieķijā.
Šis uzdevums ir neatliekams. Manuprāt, situāciju ļoti labi ataino Žana Monē slavenā atziņa: "Cilvēki pieņem izmaiņas tikai tad, kad saskaras ar šādu vajadzību, un šo vajadzību viņi atpazīst tikai krīzes laikos." Šobrīd patiesi esam liecinieki globālai krīzei. Atvadas ir laiks, kad varam ne tikai izvērtēt pagātni un tagadni, bet arī pārdomāt nākotnes plānus.
Tikko mums bija iespēja klausīties divos vīros, kuri likuši pamatus eiropiešu vienotās valūtas priekštecim – Eiropas Monetārajai sistēmai. Esmu viņiem ārkārtīgi pateicīgs par viņu dāsno ieguldījumu, dāvājot mums savu pieredzi un dziļās zināšanas.
Vēlos paust personīgo viedokli, kas, iespējams, nav ECB Padomes viedoklis. Ilgtermiņa vēsturiskā skatījumā Eiropas uzdevums ir īstenot projektu, ko dēvējam par Ekonomikas un monetāro savienību. Vai šajā nākotnes Ekonomikas un monetārajā savienībā ar vienotu tirgu, vienotu valūtu un vienu centrālo banku būtu pārdroši paredzēt arī vienu izpildvaras struktūru? Tai nav katrā ziņā jābūt finanšu ministrijai ar lielu federālo budžetu tās pārvaldībā. Taču tai būtu jāuztic tieša atbildība vismaz trīs jomās: pirmkārt, stingra fiskālās un konkurētspējas politikas pārraudzība ar pilnvarām izņēmuma gadījumos pieņemt lēmumus, kas nekavējoties piemērojami tautsaimniecībā, kura apdraud euro zonas finanšu stabilitāti, otrkārt, visas izpildvaras institūcijas tipiskās atbildības jomas attiecībā uz savienības integrēto finanšu sektoru pilnīgas finanšu pakalpojumu integrācijas apstākļos un, treškārt, savienības pārstāvēšana starptautiskajās finanšu institūcijās.
Žans Monē reiz rakstīja: "Neviens šodien nevar paredzēt rītdienas Eiropas institucionālo ietvaru, jo šodienas pārmaiņu ietekmē nākotnes pārmaiņas ir neparedzamas."
Uzskatu, ka pašreizējās globālās krīzes izraisītās pārmaiņas ir tieši tās pārmaiņas, kuras, kā uzskatīja Žans Monē, var sekmēt jauna institucionālā ietvara izveidi.
Jebkurā gadījumā – šie ir lēmumi, ko var pieņemt tikai mūsu demokrātiskās valstis, tikai Eiropas iedzīvotāji, kuru priekšā esam atbildīgi.
Neatkarīgi no tā, kas mūs gaida nākotnē, varat būt pārliecināti, ka ECB Padome joprojām uzticami pildīs tās galveno uzdevumu un ECB kopā ar Eurosistēmu arī turpmāk nodrošinās stabilitāti un uzticamību.
Vēlos izmantot iespēju, lai nodotu sirsnīgus laba vēlējumus savam pēctecim Mario Dragi, kurš pēdējo piecu gadu laikā dalījies ar Padomi gudrībā un pieredzē. Viņš ir piedalījies visu mūsu kopīgo lēmumu pieņemšanā. Esmu pārliecināts, ka viņa izcilo īpašību dēļ darbs kopā ar ECB Valdi un Padomi Eiropas monetārās komandas vadībā vainagosies ievērojamiem panākumiem.
Noslēgumā vēlos personiski pateikties visiem, ar kuriem šo gadu laikā esmu strādājis Eiropas Ekonomikas un monetārās savienības projektā. Vēlos teikt īpašu paldies ECB kolēģiem, tagadējiem un bijušajiem Valdes, Padomes un Ģenerālpadomes locekļiem. Vēlos arī pateikties visiem ECB darbiniekiem – viņiem bijusi izšķiroša nozīme mūsu galvenā mērķa sasniegšanā, un viņi ir pelnījuši atzinīgu novērtējumu un pateicību par lielo ieguldījumu, apņēmību, profesionālismu un ļoti grūto darbu.
Pašreizējā situācijā svarīgi rīkoties nekavējoties. Savukārt, raugoties nākotnē, nepieciešama vīzija par to, kurp ved mūsu ceļš.
Kas attiecas uz tūlītēju rīcību, Gēte reiz izteicās: "Ar zināšanu vien nepietiek – tā jāpielieto. Ar gribēšanu vien nepietiek – jārīkojas." Manuprāt, šie vārdi brīnišķīgi palīdz izprast rīcības ideju, kam turpmāk jāiedvesmo Eiropa.
Un vajadzīga virziena izjūta. Žans Monē par mums un mūsu nākotni izsaucās šādi: "Turpiniet, turpiniet! Eiropas iedzīvotājiem nav citas nākotnes, kā vien savienībā." Savukārt Alčide de Gasperi izteicās: "Noteicošais faktors, kas svarīgāks par pārējiem, ir politiskā griba veidot Savienību."
Pateicos par uzmanību!
Eiropas Centrālā banka
Komunikācijas ģenerāldirektorāts
- Sonnemannstrasse 20
- 60314 Frankfurt am Main, Germany
- +49 69 1344 7455
- media@ecb.europa.eu
Pārpublicējot obligāta avota norāde.
Kontaktinformācija plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem