Makroprudenciālās uzraudzības politikas stratēģija

Makroprudenciālās uzraudzības politikas svarīgākais mērķis ir saglabāt finanšu stabilitāti. Tas ietver finanšu sistēmas pretestības spēju uzlabošanu un ievainojamības ierobežošanu, lai novērstu sistēmisko risku un nodrošinātu turpmāku efektīvu finanšu pakalpojumu sniegšanu reālajai tautsaimniecībai.

Sistēmisko risku ierobežošana

Sistēmiskos riskus var izraisīt būtiski makroekonomiskie šoki, finansiālā nelīdzsvarotība, t.sk. pārmērīgs kreditēšanas kāpums, parāda līmeņa un termiņu struktūru neatbilstības, kā arī nelabvēlīgas ietekmes izplatīšanās.

Lai ierobežotu sistēmiskos riskus, makroprudenciālās uzraudzības politikas mērķis ir:

  • novērst pārmērīgus riskus, kas veidojas ārēju faktoru un tirgus problēmu ietekmē, un tādējādi izlīdzināt finanšu ciklu (laika dimensija);
  • padarīt finanšu sektoru elastīgāku un ierobežot nelabvēlīgas ietekmes izplatīšanos (sektoru mijiedarbības dimensija);
  • veicināt sistēmas mēroga finanšu regulējuma perspektīvu, lai dalībniekiem izveidotu piemērotu stimulu kopumu (strukturālā dimensija).

Instrumenti

VUM regula piešķir makroprudenciālas uzraudzības pilnvaras gan valstu iestādēm, gan ECB, tāpēc atbildība par makroprudenciālās uzraudzības politiku tiek dalīta (5. pants). Makroprudenciālie instrumenti iedalāmi trīs kategorijās:

  • ar kapitālu saistīti pasākumi;
  • ar kredītņēmējiem saistīti pasākumi;
  • ar likviditāti saistīti pasākumi.

Šie instrumenti nodrošina lielāku finanšu sistēmas izturību, palielinot kapitāla un likviditātes rezerves. Kā piemērus var minēt globālu un citu sistēmiski nozīmīgu iestāžu kapitāla rezerves, likviditātes seguma rādītāju un neto stabila finansējuma rādītāju. Valstu iestādes un ECB var piemērot pretciklisko rezervju normu, lai novērstu sistēmisko risku ciklisku veidošanos. Ja nacionālais regulējums nosaka šādu iespēju, valsts iestāde var īstenot arī ar kredītņēmējiem saistītus pasākumus, kuri ierobežo kreditēšanu (attiecībā uz individuāliem kredītņēmējiem izsniegtiem hipotēku kredītiem).

Makroprudenciālās uzraudzības politikas mijiedarbība

Makroprudenciālās uzraudzības politiku nevar aplūkot izolēti – pastāv būtiska mikroprudenciālās, makroprudenciālās un monetārās politikas pasākumu mijiedarbība.

Mijiedarbība ar monetāro politiku

Monetārās politikas un makroprudenciālās uzraudzības politikas mijiedarbība galvenokārt notiek saistībā ar to kopīgo transmisijas kanālu, darbojoties caur finanšu sistēmu un īpaši caur banku sistēmu. Abas politikas jomas var viena otru papildināt, nodrošinot gan cenu, gan finanšu stabilitāti.

Makroprudenciālos instrumentus finanšu stabilitātes risku ierobežošanai var izmantot selektīvi, precīzi nosakot mērķi, pat tādā tautsaimniecības vidē, ko raksturo zema inflācija. Euro zonas institucionālās struktūras ļauj ECB izmantot vienotas informācijas klāsta un saskaņotas analītiskās struktūras priekšrocības.

Mijiedarbība ar banku uzraudzību

Mikrolīmeņa uzraudzība un makroprudenciālā uzraudzības politika viena otru papildina, jo pievērš uzmanību atšķirīgiem jautājumiem. Mikroprudenciālā uzraudzības politika vairo atsevišķu finanšu iestāžu izturību, bet makroprudenciālā uzraudzības politika uzlabo izturību pret riskiem, ko rada finanšu sistēma kopumā.

ECB Padome un Uzraudzības valde tiekas regulārās Makroprudenciālās uzraudzības foruma sanāksmēs, lai nodrošinātu vienotu izpratni par stāvokli finanšu sektorā.