Ekonomikas un monetārā savienība

1988. gada jūnijā Eiropadome apstiprināja mērķi pakāpeniski izveidot Ekonomikas un monetāro savienību (EMS). Tā pilnvaroja komiteju toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delora (Jacques Delors) vadībā veikt izpēti un sagatavot priekšlikumus par konkrētiem posmiem ceļā uz šīs savienības izveidi.

Komitejas sastāvā bija toreizējo Eiropas Kopienas (EK) dalībvalstu centrālo banku vadītāji, Starptautisko norēķinu bankas (SNB) toreizējais vadītājs Aleksandrs Lamfalusī (Alexandre Lamfalussy), Nils Tīgesens (Niels Thygesen), ekonomikas profesors no Dānijas, un Banco Exterior de España toreizējais prezidents Migels Bojers (Miguel Boyer).

Tā rezultātā sagatavotajā Delora ziņojumā ekonomikas un monetārās savienības sasniegšanai tika ierosināti trīs atsevišķi, pakāpeniski posmi.

Ekonomikas un monetārās savienības posmi

Vispārējs apskats

PIRMAIS POSMS
(sākās 1990. gada 1. jūlijā)
Pilnīga kapitāla darījumu veikšanas brīvība;
Ciešāka sadarbība starp centrālajām bankām;
Ekija (ECU; Eiropas valūtas vienības), euro priekšgājēja, brīva izmantošana;
Labāka tautsaimniecības konverģence.
OTRAIS POSMS
(sākās 1994. gada 1. janvārī)
Eiropas Monetārā institūta (EMI) izveide;
Aizliegums centrālajām bankām izsniegt aizdevumus valsts sektoram;
Pieaugoša monetārās politikas koordinācija;
Tautsaimniecības konverģences stiprināšana;
Centrālo banku neatkarības nodrošināšanas process (jāpabeidz vismaz līdz Eiropas Centrālo banku sistēmas izveides brīdim);
Sagatavošanās 3. posma uzsākšanai.
TREŠAIS POSMS
(sākās 1999. gada 1. janvārī)
Neatsaucama konversijas kursu fiksēšana;
Euro ieviešana;
Eiropas Centrālo banku sistēmas vienotās monetārās politikas īstenošana;
ES valūtas kursa mehānisma (VKM II) stāšanās spēkā;
Stabilitātes un izaugsmes pakta stāšanās spēkā.

1. posms

EMS pirmais posms

Pamatojoties uz Delora ziņojumu, Eiropadome 1989. gada jūnijā nolēma, ka ekonomikas un monetārās savienības pirmajam posmam jāsākas 1990. gada 1. jūlijā. Šajā datumā principā tika atcelti jebkuri ierobežojumi kapitāla kustībai starp dalībvalstīm.

Vadītāju komiteja

Eiropas Ekonomiskās Kopienas dalībvalstu centrālo banku vadītāju komitejai, kuras loma monetārajā sadarbībā kopš tās izveides 1964. gada maijā bija kļuvusi arvien nozīmīgāka, tika uzticēti papildu pienākumi, kas noteikti Padomes 1990. gada 12. marta lēmumā. Tās jaunajos pienākumos ietilpa konsultācijas par dalībvalstu monetāro politiku un monetārās politikas koordinācijas veicināšana ar mērķi panākt cenu stabilitāti.

Ņemot vērā, ka šo uzdevumu veikšanai bija atvēlēts relatīvi īss laika posms un tie bija visai sarežģīti, arī sagatavošanās darbus Ekonomikas un monetārās savienības trešajam posmam uzsāka Vadītāju komiteja. Pirmais solis bija apzināt visus sākumposmā izskatāmos jautājumus, lai līdz 1993. gada beigām sagatavotu darba programmu un attiecīgi noteiktu esošo apakškomiteju un šim mērķim izveidoto darba grupu pilnvaras.

Sagatavošanās likumdošanas jomā

Otrā un trešā posma īstenošanai bija nepieciešams pārskatīt Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu (Romas līgumu), lai izveidotu nepieciešamo institucionālo struktūru. Šajā nolūkā tika sasaukta Starpvalstu konference par EMS, kas notika 1991. gadā paralēli Starpvalstu konferencei par politisko savienību.

Sarunu rezultātā tika sagatavots Līgums par Eiropas Savienību, par kuru tika panākta vienošanās 1991. gada decembrī un kuru parakstīja 1992. gada 7. februārī Māstrihtā. Taču sakarā ar ratifikācijas procesa aizkavēšanos Līgums, ar kuru grozīja Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, pārdēvējot to par Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un ieviesa arī Protokolu par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem un Protokolu par Eiropas Monetārā institūta Statūtiem, stājās spēkā tikai 1993. gada 1. novembrī.

2. posms

EMS otrais posms

EMI un ECB izveide

Eiropas Monetārā institūta (EMI) dibināšana 1994. gada 1. janvārī iezīmēja EMS otrā posma sākumu. Ar šo brīdi Vadītāju komiteja beidza pastāvēt. EMI īslaicīgā pastāvēšana atspoguļoja arī monetārās integrācijas stāvokli Kopienā. EMI nebija atbildīgs par monetārās politikas īstenošanu Eiropas Savienībā – šo uzdevumu joprojām veica nacionālās institūcijas – un tā kompetencē nebija arī veikt ārvalstu valūtas intervences.

EMI divi galvenie uzdevumi:

  • stiprināt centrālo banku sadarbību un monetārās politikas koordināciju,
  • veikt nepieciešamos sagatavošanās darbus Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) izveidei, vienotas monetārās politikas īstenošanai un vienotas valūtas ieviešanai trešajā posmā.

Šajā nolūkā EMI nodrošināja forumu konsultācijām un viedokļu un informācijas apmaiņai par politikas jautājumiem, kā arī precizēja regulējošās, organizatoriskās un loģistikas pamatnostādnes, kas nepieciešamas ECBS tās uzdevumu izpildei trešajā posmā.

1995. gada decembrī Eiropadome vienojās Eiropas valūtas vienību, ko bija paredzēts ieviest trešā posma sākumā, saukt par euro un apstiprināja, ka EMS trešais posms sāksies 1999. gada 1. janvārī. Tika iepriekš izziņota notikumu secība pārejai uz euro. Šis scenārijs pamatā balstījās uz EMI izstrādātiem detalizētiem priekšlikumiem.

VKM II

Vienlaikus EMI tika uzticēts uzdevums veikt sagatavošanas darbus saistībā ar monetārajām un valūtas kursu attiecībām, kas nākotnē valdīs starp euro zonu un citām ES valstīm. 1996. gada decembrī EMI iepazīstināja Eiropadomi ar savu ziņojumu, kas kļuva par pamatu Eiropadomes Rezolūcijai par jaunā valūtas kursa mehānisma (VKM II) principiem un pamatelementiem, ko pieņēma 1997. gada jūnijā.

Jaunās banknotes

1996. gada decembrī EMI iepazīstināja Eiropadomi un vēlāk sabiedrību arī ar izvēlēto dizaina sēriju jaunajām euro banknotēm, ko bija paredzēts laist apgrozībā 2002. gada 1. janvārī.

Stabilitātes un izaugsmes pakts

Lai papildinātu un precizētu Līguma noteikumus par EMS, Eiropadome 1997. gada jūnijā pieņēma Stabilitātes un izaugsmes paktu. Divas regulas veido Stabilitātes un izaugsmes pakta daļu, kuras mērķis ir budžeta disciplīnas nodrošināšana saistībā ar EMS. 1998. gada maijā Paktu papildināja un attiecīgās saistības nostiprināja Padomes Deklarācija. 2005. un 2011. gadā Pakts tika pārskatīts.

Sākotnējās dalībnieces

1998. gada 2. maijā Eiropas Savienības Padome valstu vai valdību vadītāju sastāvā vienprātīgi nolēma, ka nepieciešamos nosacījumus dalībai EMS trešajā posmā un vienotās valūtas ieviešanai 1999. gada 1. janvārī izpildījušas 11 dalībvalstis. Sākotnējās dalībnieces bija Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija. Turklāt valstu un valdību vadītāji panāca politisku vienošanos par to, kuras personas rekomendēs iecelšanai par Eiropas Centrālās bankas (ECB) Valdes locekļiem.

Sagatavošanās konversijas kursu fiksēšanai

1998. gada maijā to dalībvalstu finanšu ministri, kuras gatavojās ieviest vienoto valūtu, kopā ar šo dalībvalstu nacionālo centrālo banku vadītājiem, Eiropas Komisiju un EMI vienojās, ka, nosakot euro neatsaucamos konversijas kursus, tiks izmantoti tā brīža VKM divpusējie centrālie kursi attiecībā pret šo valstu valūtām.

Lēmējinstitūciju iecelšana

1998. gada 25. maijā to 11 dalībvalstu valdības, kurās bija paredzēts ieviest vienoto valūtu, iecēla ECB prezidentu, viceprezidentu un pārējos četrus Valdes locekļus. Viņi sāka pildīt savus amata pienākumus ar 1998. gada 1. jūniju, kas uzskatāms par ECB dibināšanas brīdi. ECB un šo dalībvalstu nacionālās centrālās bankas veido Eurosistēmu, kas EMS trešajā posmā izstrādā un nosaka vienoto monetāro politiku.

Ar ECB nodibināšanu 1998. gada 1. jūnijā EMI savus uzdevumus bija izpildījis. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 123. pantu (bijušais 109.l pants) uzreiz pēc ECB izveides sākās EMI likvidācija. Viss EMI uzticētais sagatavošanas darbs tika pabeigts laikus, un atlikušo 1998. gadu ECB veltīja sistēmu un procedūru gala pārbaudei.

3. posms

EMS trešais posms

Valūtas kursu neatsaucama fiksēšana

1999. gada 1. janvārī sākās EMS trešais un pēdējais posms, ko raksturoja monetārajā savienībā sākotnēji iesaistīto 11 dalībvalstu valūtas kursu neatsaucama fiksēšana un vienotas monetārās politikas īstenošana ECB pārziņā.

2001. gada 1. janvārī, kad EMS trešajā posmā iesaistījās Grieķija, pievienojušos dalībvalstu skaits pieauga līdz 12. 2007. gada 1. janvārī pievienojās 13. dalībvalsts – Slovēnija, kurai pēc gada sekoja Kipra un Malta. 2009. gadā 1. janvārī pievienojās Slovākija, 2011. gada 1. janvārī – Igaunija, 2014. gada 1. janvārī – Latvija un 2015. gada 1. janvārī – Lietuva. Brīdī, kad kāda dalībvalsts pievienojas euro zonai, tās centrālā banka automātiski kļūst par Eurosistēmas daļu.