Runa ECB jauno telpu atklāšanas ceremonijā

ECB prezidenta Mario Dragi (Mario Draghi) runa
Frankfurte pie Mainas, 2015. gada 18. marts

Kopsavilkums

Jaunā ECB galvenā mītne simbolizē labāko, ko Eiropa var sasniegt kopīgiem spēkiem. Taču tā arī ir atgādinājums, kāpēc vairs nevaram riskēt sašķelties.

Krīze ir pārbaudījums Eiropas vienotībai. Daži, piemēram, daudzi šodien laukā redzamie protestētāji, uzskata, ka Eiropa rīkojas pārāk kūtri, savukārt citi, piemēram, populistu partijas, kas tiek dibinātas visā Eiropā, uzskata, ka Eiropa dara pārāk daudz.

Pareizais ceļš ir neapturēt integrāciju, bet arī nepiedāvāt nesasniedzamas vīzijas par integrācijas virzību. Mērķu izvēlē mums jābūt vērienīgiem, bet līdzekļu izvēlē – pragmatiskiem. Mums jāsaskaņo ekonomikas integrācija, kas uzlabo efektivitāti, ar integrācijas politiku, kas gādā par taisnīgumu. Reformu dienaskārtībā izglītībai un apmācībai jāatvēl tikpat nozīmīga loma kā tirgu elastības uzlabošanai un birokrātijas samazināšanai.

Un, jo vairāk lēmumu par saimnieciskajiem jautājumiem tiek deleģēti Eiropas līmenī, jo vairāk nepieciešams deleģēt arī demokrātiju. Tāpēc mums nepieciešams stiprināt patiesas demokrātiskās likumības kanālus, piemēram, Eiropas Parlamentu. Daļēji atsakoties no formālas suverenitātes, ļaudis iegūs reālu suverenitāti. Tas nodrošinās iestādēm Eiropas līmeņa atbildību, ļaujot risināt samilzušos nodarbinātības un izaugsmes jautājumus. Un viņu balsis varbūt vairāk ietekmēs viņu dzīvi nekā pašlaik.

***

Godātais Ministru prezidenta vietniek Alvazira kungs,

Godātais pilsētas mēr Feldmaņa kungs,

Godātais ECB eksprezident Trišē kungs,

Godātie tagadējie un bijušie ECB Padomes locekļi,

Cienījamā Rotas kundze, bijusī pilsētas mērs,

Godātais Frankfurtes goda pilsoni fon Meclera kungs,

Godātais Frankfurtes Ebreju kopienas vadītāj Korna kungs,

Godātais Tirgus halles arhitekta pēcteci

Elzēsera kungs un

Godātais Priksa kungs, slavenais mūsu jaunās ēkas arhitekt,

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Priecājos jūs šodien sveikt Eiropas Centrālās bankas jaunās galvenās mītnes atklāšanā.

Mūsu jaunās mājvietas izveides projektam ir tikpat gadu, cik pašai ECB. Tas sākās 1998. gadā ar piemērotas vietas meklējumiem. 2001. gadā mēs to atradām šeit – vietā, kur bija Tirgus halle (Grossmarkthalle). Pēc gada tika sarīkots starptautisks konkurss par labākā arhitektūras projekta izstrādi, kurā galu galā uzvarēja Volfs Prikss (Wolf Prix) un viņa arhitektu birojs. Un 2010. gada maijā tika likts pamatakmens un sākās galvenie celtniecības darbi. Daudzi cilvēki, no kuriem daži piedalās šīsdienas pasākumā, nenogurstoši strādājuši visu šo laiku, lai šis projekts kļūtu par realitāti. Vēlos teikt paldies visiem, kas bijuši iesaistīti šajā nenovērtējamajā darbā!

Mūsu vienotā valūta – euro – kļuvusi par taustāmāko Eiropas integrācijas simbolu; Eiropas daļa, kas pieejama un vērtīga katram no mums. Šī ēka nenovēršami kļūs zināma kā "euro mājvieta". Tā ir stabils pamats, lai ECB īstenotu pilnvaras nodrošināt cenu stabilitāti visiem euro zonas iedzīvotājiem.

Šajā ziņā šī ēka simbolizē labāko, ko Eiropa var sasniegt kopīgiem spēkiem. Taču tā arī ir simboliska liecība, kāpēc vairs nevaram riskēt sašķelties.

Šodien mēs atrodamies ēkā, kas agrāk bija Frankfurtes augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības bāze – modernā un funkcionālā 20. gs. 20. gadu celtnē, kas lielā mērā tikusi saglabāta un iekļauta jaunajā celtnē. Laika posmā no 1941. līdz 1945. gadam vairāk nekā 10 000 Frankfurtes un tās apkaimes ebreju no šejienes tika deportēti uz koncentrācijas nometnēm. Celtnes austrumu pusē ierīkots memoriāls, lai mēs un mūsu pēcnācēji atcerētos nodarījumu, ko nevar un nedrīkst aizmirst.

Viena no būtiskākajām šīs drūmās vēstures nodaļas sniegtajām atziņām – Eiropai jābūt integrētai, tajā jāvalda demokrātijai un mieram. Kopš tā laika esam nogājuši tālu ceļu, taču neko no sasniegtā nedrīkstam pieņemt kā pašsaprotamu.

Eiropas vienotība ir apdraudēta. Pienākuši ļoti sarežģīti laiki. Nesen Eirobarometra veiktajā aptaujā par to, kā mājsaimniecībām vairākās valstīs klājas krīzes apstākļos, atklājās, ka visus respondentus skārusi ienākumu samazināšanās, un gandrīz visi apgalvoja, ka dzīves līmenis pēc krīzes iestāšanās pasliktinājies.

Kā ES iestāde, kam bijusi noteicošā loma krīzes laikā, ECB nonākusi ar šādu stāvokli neapmierināto cilvēku uzmanības lokā. Šādi uzbrukumi nav taisnīgi – mūsu darbība bijusi vērsta tieši uz tautsaimniecības pārdzīvoto šoku mazināšanu. Taču mums kā visas euro zonas centrālajai bankai rūpīgi jāuzklausa ikviens.

Ir daži, piemēram, daudzi šodien laukā redzamie protestētāji, kuri uzskata, ka Eiropa rīkojas pārāk kūtri. Viņi vēlas ciešāk integrētu Eiropu, kurā finanšu solidaritāte starp valstīm būtu lielāka.

Savukārt citi, piemēram, populistu partijas, ko redzam rodamies visā Eiropā, kas uzskata, ka Eiropa dara pārāk daudz. Viņu atbilde ir renacionalizēt mūsu tautsaimniecības un pieprasīt atpakaļ ekonomisko suverenitāti.

Es saprotu motivāciju, kas ir šādu viedokļu pamatā un to, kāpēc cilvēki vēlas redzēt pārmaiņas. Tomēr īstenībā pašreizējās situācijas risinājumam neder neviena no šīm pieejām.

Eiropas integrācijai būtiska ir solidaritāte un ir pareizi, ka valstis krīzes laikā cita citu atbalstījušas. Taču euro zona nav tāda politiska savienība, kurā dažas valstis nemitīgi maksā par citām valstīm.

Vienmēr valdījis uzskats, ka valstīm jāstāv uz savām kājām – tām jāatbild par savu politiku. Tas, ka dažām valstīm nācās piedzīvot sarežģītu korekciju periodu, pirmkārt un galvenokārt bija to agrāko lēmumu sekas.

Tomēr stāvēt uz savām kājām nenozīmē būt pamestam vienam. Atbilde nav arī tautsaimniecību renacionalizācija.

Tā nemainītu ekonomisko realitāti, ar ko saskaras Eiropas valstis – sabiedrības, kas noveco un kuru izaugsme galvenokārt jāpanāk, kāpinot darba ražīgumu. Un tā nesniegtu iedzīvotājiem lielāku ekonomisko drošību. Pasaulē nav tādas valsts, kurā valda labklājība un kura ir izolēta no globalizācijas.

Vienotā tirgus process tika sākts tikai tāpēc, ka Eiropas ekonomikas atsevišķi nespēja radīt pietiekami daudz darbavietu arvien atvērtākā pasaules tautsaimniecībā. Savukārt šis process noveda pie monetārās savienības, jo pēc VKM krīzes 20. gs. 90. gadu sākumā valstis saprata, ka nav iespējams veikt daļēju integrāciju un vienlaikus izmantot visas priekšrocības. Finanšu un valsts parāda krīze kopš 2008. gada šo patiesību vēlreiz apstiprinājusi.

Tāpēc atbilde nav – pārtraukt integrāciju. Un arī ne piedāvāt nesasniedzamas vīzijas par integrācijas virzību. Atbilde ir pabeigt monetārās savienības izveidi tajās jomās, kuras iespējams un nepieciešams pabeigt. Mērķu izvēlē mums jābūt vērienīgiem, bet līdzekļu izvēlē – pragmatiskiem.

Mēs jau esam parādījuši, kā tas darāms, izveidojot solidaritātes un stabilizācijas mehānismus krīzes laikā. Arī banku savienība ir vērā ņemams sasniegums. Tagad jāpanāk progress citās jomās, kas vēl nav pabeigtas, proti, ekonomiskās un iestāžu konverģences jomā.

Tomēr es apzinos, šie jautājumi, kas skar Savienību, nav aplūkojami tikai no ekonomikas perspektīvas. Ekonomikas integrācija nodrošina jaunas darbavietas un izaugsmi kopumā, taču netiek pilnībā atrisināta problēma, kas rada neapmierinātību ar euro un ES. Pastāv arī sadales jautājums: kurš šajā procesā ir ieguvējs un kurš – zaudētājs?

Piemēram, augsta darbaspēka mobilitāte valstu starpā varētu samazināt bezdarbu, taču tā var arī uzjundīt bažas par imigrāciju un radīt nedrošību zemas kvalifikācijas darbaspēkam. Iepriekš aizsargātu nozaru liberalizācija varētu samazināt patērētāju izmaksas, taču šajās nozarēs strādājošo nākotnes izredzes var kļūt neskaidras.

Tāpēc, ja vēlamies mūsu Savienībā nodrošināt stabilu uzticēšanos, mums joprojām jāatrisina šis spriedzes jautājums – saskaņot ekonomikas integrāciju, kas uzlabo efektivitāti, ar integrācijas politiku, kas gādā par taisnīgumu.

Šis ir sarežģīts jautājums, taču tā risinājumu var apkopot vienā vārdā – prasmes.

Teorētiski un empīriski pētījumi liecina, ka neseno tehnoloģisko pārmaiņu pamatā bija prasmes. Citiem vārdiem sakot, ražošanas tehnoloģiju pārmaiņu rezultātā priekšroka tiek dota kvalificētam darbaspēkam, kāpinot relatīvo ražīgumu un tādējādi – relatīvo pieprasījumu.

Tāpēc atbilstoša darbinieku apmācība uzlabo tautsaimniecības efektivitāti un rada jaunas darba vietas. Un tādējādi arī ekonomika kļūst taisnīgāka, ļaujot pēc iespējas lielākam skaitam iedzīvotāju izmantot šīs iespējas.

Tāpēc reformu dienaskārtībā izglītībai un apmācībai jāatvēl tikpat nozīmīga loma kā tirgu elastības uzlabošanai un birokrātijas samazināšanai.

Taču ekonomikas un politikas integrācija jāsaskaņo vēl otrā veidā. Jo vairāk lēmumu par saimnieciskajiem jautājumiem tiek deleģēti Eiropas līmenī, jo vairāk nepieciešams deleģēt arī demokrātiju.

Tas nav tikai tāpēc, ka demokrātija ir ES pamatvērtība. Tas ir tāpēc, ka politikas lēmumus nevar pieņemt bez atbilstošas pārstāvniecības un caurredzamības. Tāpēc mums kopā jāstiprina ekonomiskā savienība un politiskā savienība. Un tas nozīmē stiprināt patiesas demokrātiskās likumības kanālus, piemēram, Eiropas Parlamentu.

Nenovēršami Eiropas demokrātija būs citāda. Vēlētāji konkrētās valstīs sākotnēji varētu būt noraizējušies, ka viņiem būs mazāka ietekme uz lēmumiem, nekā pašlaik. Taču es uzskatu – un tas noteikti ir noticis monetārās politikas jomā –, ka daļēji atsakoties no formālas suverenitātes, ļaudis iegūs reālu suverenitāti.

Viņi pilnvaros iestādes, kuru atbildība aptvers visu euro zonu un kuras spēs atrisināt akūtās bezdarba un izaugsmes problēmas – un tādējādi viņu balsis īstenībā varētu vairāk ietekmēt viņu dzīves, nekā tas ir tagad.

Šādi, es ceru, varam ar integrācijas procesa palīdzību, kas jau radījis tik daudzas priekšrocības trijām eiropiešu paaudzēm, samierināt tos, kuri jūtas atstumti, t.sk. daudzus protestētājus, kuri šonedēļ pulcējušies Frankfurtē.

Noslēgumā gribu teikt – šī ēka ir visu to nopelns, kuri strādājuši, lai šī ideja varētu īstenoties. Tā ir ievērojams objekts Frankfurtes pilsētas ainavā. Un tā nodrošina ECB ar iespaidīgu jaunu mājvietu, kas nepieciešama tās pilnvaru īstenošanai.

Bet tā ir arī spēcīgs Eiropas integrācijas simbols. Tā mums atgādina, no kurienes esam nākuši un kur esam nonākuši. Tā mums atgādina par šausmām, kas iespējamas, ja sašķelsimies, kā arī milzīgo progresu, ko varam sasniegt, strādājot kopā.

Tāpēc nenojauksim to, kas jau sasniegts. Neilgosimies pēc pagātnes. Izmantosim pagātnes pieredzi, lai apvienotos mūsdienās – lai izveidotu pilnīgu Savienību, kas spēj nodrošināt stabilitāti un labklājību, kas mums nepieciešama.

Mēs kā centrālā banka paveiksim savu darbu šajā procesā, nodrošinot mūsu vienotās valūtas integritāti. Mūsu kopējā nauda ir taustāmākais mūsu savstarpējās uzticības simbols. Pirmais ECB prezidents Vims Duizenbergs (Wim Duisenberg) euro ieviešanas ceremonijā vairāk nekā pirms 16 gadiem sacīja:

"Valūta ir daudz kas vairāk nekā tikai apmaiņas līdzeklis... Valūta ir arī cilvēku identitātes daļa. Tā atspoguļo viņu tagadnes un nākotnes kopējās vērtības."

Paldies par uzmanību!

Kontaktinformācija presei