Kādi priekšnosacījumi valstij jāizpilda, lai pievienotos eurozonai?
Pirmkārt, tai jābūt ES dalībvalstij – euro ieviešana ir būtisks ES dalības elements.
Euro, ko ieviesa 1999. gada 1. janvārī, aizstājis nacionālās valūtas 20 no 27 ES dalībvalstīm. Vienotā valūta ir likumīgs maksāšanas līdzeklis aptuveni 350 milj. ES iedzīvotāju, kuri var paļauties uz to, ka cenas saglabāsies stabilas, atvieglojot pārrobežu darbu un ceļošanu. Sešas no pārējām septiņām ES dalībvalstīm – uz Dāniju attiecas izņēmums saskaņā ar speciālu vienošanos – atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību apņēmušās ieviest euro.Tas nozīmē, ka šīm valstīm jācenšas izpildīt Līgumā noteiktie konverģences kritēriji. Kādi ir šie kritēriji?
Pirmkārt, Līgumā noteikts, ka dalībvalstīm pirms pievienošanās eurozonai jāsasniedz augsts noturīgas ekonomiskās konverģences līmenis. Tas nozīmē, ka to tautsaimniecības attīstības tempam jāatbilst euro ieviesušo valstu tempam. Ekonomisko konverģenci nosaka, vērtējot progresu šādās jomās:
- cenu attīstība, t. i., inflācija;
- fiskālā bilance un valsts parāds;
- valūtas kurss;
- ilgtermiņa procentu likmes.
Turklāt vērā tiek ņemti arī citi būtiski ekonomiskās integrācijas un konverģences faktori, piemēram, valsts institucionālās vides noturība.
Konverģencei arī jābūt noturīgai, t. i., atbilstība ekonomiskās konverģences kritērijiem jānodrošina ne tikai vienā konkrētā brīdī, bet gan ilgstošā laika periodā. Valstīm, kuras izmanto vienotu valūtu, tas ir ļoti svarīgi. Valstīm jānodrošina, ka to tautsaimniecības ir noturīgas, lai valūtas savienība varētu raiti darboties un visas dalībvalstis varētu izmantot monetārās stabilitātes priekšrocības.
Pastāv arī juridiskās prasības. Piemēram, jānodrošina nacionālo tiesību aktu atbilstība Līgumiem un, jo īpaši, Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem.
Sīkāk par ekonomiskās konverģences kritērijiem
Cenu attīstība
Cenu attīstība ir preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas laika gaitā jeb inflācija. Tautsaimniecības darbības un ekonomiskās labklājības nodrošināšanai ir būtiski, lai cenas neaugtu pārāk strauji, bet gan būtu stabilas, laika gaitā mainoties tikai pakāpeniski. Nodrošinot stabilas cenas, tiek saglabāta naudas vērtība un iedzīvotāju pirktspēja. Plašāk runājot, tas nozīmē, ka nauda var veikt savas pamatfunkcijas, t. sk. var būt stabils maiņas un vērtību uzkrāšanas līdzeklis.
Tiek uzskatīts, ka valsts pilda cenu stabilitātes kritēriju, ja tās vidējais inflācijas līmenis, kas pirms novērtējuma novērots vienu gadu, ne vairāk kā par 1.5 procentu punktiem pārsniedz inflāciju trijās dalībvalstīs, kur cenu stabilitāte ir vislielākā.
Fiskālās bilances un valsts parāda dinamika
Pamatojoties uz Līguma noteikumiem, dalībvalsts kopējo finansiālo stāvokli uzskata par ilgtspējīgu, pamatojoties uz diviem kritērijiem:
valdības izdevumi lielā mērā nepārsniedz ieņēmumus (konkrēti, gada budžeta deficīts nepārsniedz 3 % no iekšzemes kopprodukta);
kopējais valdības parāds nepārsniedz 60 % no iekšzemes kopprodukta.
Šo kritēriju mērķis ir nodrošināt valsts finanšu ilgtspēju un valdības spēju pārvaldīt parādu. Tomēr Līgumā paredzēts zināms elastīgums attiecībā uz šiem diviem kritērijiem, un galīgo novērtējumu sniedz ECOFIN Padome, t. i., ES dalībvalstu finanšu ministru sanāksme.
Valūtas kursa dinamika
Valstij jāsaglabā stabils savas valūtas kurss. Tas ir būtiski, jo ļauj uzņēmumiem un privātpersonām plānot nākotni, zinot, ka eksporta un importa cenas būs stabilas.
Valūtas kursa stabilitāti vērtē, konstatējot, vai valsts valūtas kurss vismaz divus iepriekšējos gadus saglabājies Valūtas kursa mehānisma (VKM II) noteiktajās svārstību robežās un šīs valsts valūta nav devalvēta attiecībā pret euro.
Ilgtermiņa procentu likmju dinamika
Valsts ilgtermiņa aizdevumu procentu likme, kas pirms novērtējuma novērota vienu gadu, ne vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniedz likmes trijās dalībvalstīs, kur cenu stabilitāte ir vislielākā. Procentu likmi mēra, par pamatu ņemot valsts ilgtermiņa obligācijas vai līdzīgus vērtspapīrus. Šis kritērijs ir būtisks, lai konstatētu, ka valsts konverģence ir noturīga un ilgtspējīga.
Kurš vērtē, vai ES dalībvalsts ir gatava euro ieviešanai?
Vismaz reizi divos gados vai pēc kādas ES dalībvalsts lūguma, kura vēl nav ieviesusi euro, ECB un Eiropas Komisija sniedz pārskatu Eiropas Savienības Padomei par dalībvalstu, kuras nav eurozonas dalībnieces, sasniegto attiecībā uz Māstrihtas līgumā noteiktajiem konverģences kritērijiem. Šos pārskatus dēvē par konverģences ziņojumiem.
Papildus šiem pārskatiem gan ECB, gan Komisija regulāri visu gadu monitorē progresu.
Galīgo lēmumu par to, vai dalībvalsts var ieviest euro kā savu valūtu, pieņem Eiropas Savienības Padome. Visu ES valstu pārstāvji pieņem lēmumu pēc Eiropas Komisijas priekšlikuma un pēc apspriedes ar Eiropas Parlamentu.