Latvijas euro konferencē

ECB prezidenta Mario Dragi (Mario Draghi) runa
Rīga, 2013. gada 12. septembris

EMBARGO

Pārsūtīšanas embargo līdz ceturtdienai, 2013. gada 12. septembrim, plkst. 13.40 pēc Viduseiropas laika

Dāmas un kungi!

Domāju, ka daudziem no jums ir pazīstama filma "Sapņu komanda 1935". Šī filma – viena no pagājušā gada populārākajām filmām Latvijā – ir stāsts par Latvijas basketbola izlasi, kas 1935. gadā uzvarēja pirmajā Eiropas basketbola čempionātā. Filmā parādīts, kā spēlētāji pārvarēja ne vienu vien šķērsli, lai uzvarētu šajās sacensībās, un cik nenovērtējama nozīme bija viņu dedzīgajam komandas garam.

Šis stāsts sasaucas ar Latviju un euro divos veidos.

Pirmkārt, tas mums atgādina par Latvijas vēsturisko vietu Eiropā. Kopš Rīga 1282. gadā kļuva par Hanzas savienības locekli, šim reģionam bijusi svarīga loma Eiropas integrācijā. Esmu gandarīts, ka, nākamajā gadā ieviešot euro, Latvija nostiprina savu vietu Eiropas pašā sirdī.

Otrkārt, šis stāsts spilgti parāda latviešu apņēmību tiekties pretim saviem mērķiem. 2008. gadā krīze deva valstij smagu triecienu. Taču cilvēki šeit parādījuši apbrīnojamu apņēmību pārvarēt grūtības un izpildīt euro ieviešanas kritērijus.

Valsts sargājusi iedzīvotāju labklājību un nodrošinājusi finanšu stabilitāti, noturot valūtas kursu noteiktā piesaistes koridora robežās, neraugoties uz spiedienu no dažiem ārējiem padomdevējiem, kas ieteica devalvāciju. Uzsākta efektīva fiskālā konsolidācija. Visā valstī īstenotā nominālo algu korekcija līdztekus citiem faktoriem palīdzējusi kopš 2008. gada samazināt tekošā konta deficītu par vairāk nekā 10 procentu punktiem no IKP.

Nav brīnums, ka daudzi novērotāji minējuši Latviju – ārpus euro zonas esošu valsti – par piemēru euro zonas dalībniecēm.

Es saprotu, ka dažiem šeit ir neatbildēti jautājumi saistībā ar euro ieviešanu. Vienotās valūtas ieviešana ir ārkārtīgi nozīmīgs lēmums jebkurai valstij. Taču es gribētu vēlreiz apliecināt tiem, kam ir bažas, ka ir daudz pamatotu iemeslu pašlaik pievienoties euro zonai. Jaunās euro zonas dalībvalstis īpaši var mācīties no pieredzes, ko esam guvuši kopš 1999. gada.

Šodien šeit es gribētu uzsvērt trīs svarīgākās atziņas.

Pirmkārt, mēs esam uzzinājuši, ka euro kā valūta ir darbotiesspējīgs. Otrkārt, esam sapratuši, kāda veida politika var nodrošināt labklājību monetārajā savienībā un kāda – ne. Un, treškārt, esam uzzinājuši, ka nepieciešams pabeigt Ekonomikas un monetārās savienības institūciju izveidi.

Ļaujiet man pakavēties mazliet sīkāk pie katras no šīm atziņām.

Euro veiksme

Euro ir darbotiesspējīgs –, manuprāt, tas ir skaidri redzams.

Kopš 1999. gada euro zona izaugusi līdz vairāk nekā 330 miljonu lielai saimei. Tā ir pasaules otra lielākā tautsaimniecība, kas veido aptuveni ceturto daļu no pasaules eksporta un vairāk nekā 15% no pasaules ieguldījumu apjoma. Un euro kļuvis par spēcīgu un stabilu rezervju valūtu.

Šajā laikā Eiropas Centrālā banka (ECB) atbilstoši savām pilnvarām saglabājusi cenu stabilitāti, neraugoties uz vissmagāko krīzi kopš 20. gs. 30. gadiem. Mēs esam aizstāvējuši savu valūtu pret nepamatotām bailēm par euro zonas sabrukumu. Tas nozīmē, ka valstis, kuras pašlaik pievienojas euro zonai, var būt pārliecinātas, ka tās centrālais pīlārs – monetārā politika – ir stabils.

Saprotu, ka pastāv bažas par iespēju izmantot euro ieviešanu, lai celtu cenas. Taču Latvijas valsts iestādes veic pasākumus, lai to nepieļautu. Šie pasākumi balstās uz pieredzi, kas gūta iepriekšējās 17 euro ieviešanas reizēs. Es aicinu visas iesaistītās puses uzmanīgi sekot šādām iniciatīvām.

ECB no savas puses īstenos komunikācijas kampaņu, lai nodrošinātu, ka Latvijas iedzīvotāji ir labi informēti par euro monētām un banknotēm, īpaši par banknošu pretviltošanas elementiem.

Ilgtspējīgas konverģences nodrošināšana

Otra atziņa, ko esam guvuši, – lai nodrošinātu monetārajā savienībā labklājību, valstīm jānodrošina ilgtspējīga konverģence.

Ilgtspējīga konverģence nozīmē ko vairāk, nekā tikai noteiktā laikā sasniegt virkni nominālu mērķu. Pirms euro ieviešanas jāsasniedz reāla ekonomiskā, tiesiskā un institucionālā konverģence. Un, kas ir ārkārtīgi svarīgi, šie centieni jāturpina pēc iekļaušanās monetārajā savienībā.

Iemesls, kāpēc daudzas valstis pašlaik veic sāpīgas korekcijas, ir tas, ka, reiz pievienojušās euro zonai, tās atļāvās pārāk stipri novirzīties no kursa.

Es zinu, ka šeit valsts iestādes apzinās svarīgākos izaicinājumus saistībā ar konverģences saglabāšanu. Pie tiem, pirmkārt, pieder izvairīšanās no jauna krasa kāpuma un krituma cikla Latvijā pēc euro ieviešanas. Tas nozīmē, ka valsts iestādēm jāturpina īstenot stabilu fiskālo politiku un jānodrošina, lai darbaspēka izmaksu norises arī turpmāk veicinātu konkurētspēju.

Šie izaicinājumi ietver arī turpmāku institūciju lietderības un efektivitātes nostiprināšanu Latvijā. Un, visbeidzot, tie ietver arī banku un visa finanšu sektora ilgstošas stabilitātes nodrošināšanu.

Tāpēc esmu pārliecināts, ka, saglabājot pareizu politikas orientāciju, Latvija nodrošinājusi nepieciešamos elementus, kas ļaus tai euro zonas sastāvā sasniegt uzplaukumu.

Ekonomikas un monetārās savienības pabeigšana

Trešā atziņa, ko esam guvuši kopš 1999. gada, – mums jāpabeidz Ekonomikas un monetārās savienības izveide.

Mēs dzīvojam strauji mainīgā pasaulē, kurā nacionālās valsts tradicionālā loma tiek pārskatīta. Manā skatījumā vienīgais veids, kā šajā pasaulē saglabāt suverenitāti, ir vairāk īstenot kopīgu suverenitāti, panākot arvien dziļāku integrāciju.

Sapratne par šo principu jau labu laiku valdījusi monetārajā politikā, un tas ir īpaši svarīgi Latvijai. Pievienojoties euro zonai, šajā valstī vairs nepastāvēs fiksēts valūtas kurss un visi ierobežojumi, ko tas ietver saistībā ar monetāro politiku. Tās centrālā banka piedalīsies lēmumu pieņemšanā par visu euro zonu. Prezidents Rimšēvičs piedalīsies pasaulē otrās lielākās tautsaimniecības monetārās politikas noteikšanā.

Krīze skaidrāk parādījusi kopīgas suverenitātes nepieciešamību arī citās politikas jomās.

Nacionālās valdības piedzīvojušas grūtības pārrobežu kapitāla plūsmu pārvaldīšanā, nepastāvot kopīgai uzraudzības politikai – tā ir problēma, kas labi pazīstama šajā valstī. Tās ir pieredzējušas, ka bez droša fiskālās politikas regulējuma tās var zaudēt iedarbīgu suverenitāti, nododot to finanšu tirgu rokās.

Risinājums ir pabeigt Ekonomikas un monetārās savienības izveidi, lai līdztekus monetārajai savienībai pastāvētu banku savienība, fiskālā savienība, ekonomikas savienība un – visbeidzot – politiska savienība. Tā ir nākotnes vīzija, un būs jāveic daudz darba, lai to īstenotu. Taču jaunās dalībvalstis var būt pārliecinātas, ka šis process ir sācies, īpaši attiecībā uz banku savienību.

Šajā sakarā esmu gandarīts par šīsdienas balsojumu Eiropas Parlamentā saistībā ar jauno Eiropas uzraugu – Vienoto uzraudzības mehānismu (VUM). ECB un Parlamentam ir kopīgs mērķis nodrošināt VUM pienācīgu atbildības sistēmu, un es pilnībā atbalstu panākto vienošanās projektu. Šī vienošanās ir liecība par Parlamenta ECON komitejas sarunu grupas paveikto grūto darbu un apņēmību. Tā atspoguļo arī prezidenta Šulca personisko devumu – vēlos viņam izteikt īpašu pateicību un atzinību.

Taču kopīga suverenitāte nenozīmē nacionālās identitātes zaudēšanu. Ir daudzas mazas valstis (piemēram, Malta un Luksemburga), kuru individuālais raksturs, iekļaujoties euro zonā, nav mainījies. ECB mēs vienmēr esam augstu vērtējuši Eiropas kultūras daudzveidību – piemēram, šogad ECB kultūras dienas veltītas Latvijai.

Noslēguma vārdi

Noslēgumā gribu teikt –

pievienošanās euro zonai ir vēsturiska apņemšanās īstenot dziļāku mūsu kontinenta integrāciju un sasniegt kopīgu labklājību dažādajās valstīs, kurām ir vienota valūta.

Esmu pārliecināts, ka Latvija izdara šo apņemšanos pareizajā laikā – kad tā paveikusi grūtu darbu, lai sagatavotos dalībai, kad atbildība, kas saistīta ar šo dalību, ir skaidra, un kad ir sācies īstas Ekonomikas un monetārās savienības izveides process.

Tāpēc es sirsnīgi sveicu mūsu 18. dalībnieci. Esi sveicināta, Latvija!

Speaking engagements

Kontaktinformācija presei