Uzmanības centrā – finanšu stabilitāte

24.05.2016. (Aktualizēts 15.08.2016.)

Kopš finanšu krīzes sākuma finanšu stabilitāte kļuvusi par arvien biežāk lietotu jēdzienu. Ekspertu sniegtās definīcijas var nedaudz atšķirties, bet pamatā neviens neapšauba tās svarīgumu. ECB izpratnē finanšu stabilitāte nozīmē finanšu sistēmas spēju izturēt šokus bez nozīmīgiem pārrāvumiem.

Citiem vārdiem runājot, cilvēki joprojām var piekļūt saviem bankas kontiem, uzņēmumi var veikt un saņemt maksājumus, ieguldītāji var turpināt tirdzniecību un bankas var refinansēt savu darbību, aizņemoties līdzekļus viena no otras vai no centrālās bankas.

Ko tas nozīmē praksē?

Stabilitātes pamatu pamats ir līdzsvars. Finanšu sistēmu raksturo sarežģīta dažādu iesaistīto pušu savstarpējās atkarības un mijiedarbības struktūra. Bankas un apdrošināšanas sabiedrības uzņemas starpnieka lomu, gādājot, lai līdzekļi no tiem, kuri vēlas aizdot vai investēt, nonāktu pie tiem, kuri vēlas aizņemties. Finanšu tirgos, piemēram, obligāciju un naudas tirgos, aizdevēji un kredītņēmēji var nonākt saskarē arī tiešā veidā. Savukārt maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmas – ko varētu nosaukt par finanšu tirgu cauruļvadu sistēmu – nodrošina drošu naudas un finanšu aktīvu plūsmu.

Riski var veidoties visdažādākajos līmeņos un izpausties visdažādākajās formās. Tautsaimniecības lejupslīdes apstākļos mājokļu īpašnieki paliek smagā kredītsaistību jūgā un īpašumu vērtība krītas, savukārt šīs hipotēkas finansējušās bankas var saskarties ar klientiem, kuri nespēj atmaksāt savus parādus. Izaugsmes palēnināšanās jaunajās tirgus ekonomikas valstīs var kaitēt tautsaimniecībai, piemēram, samazinot pieprasījumu pēc precēm, kas var izraisīt darbavietu likvidēšanu skartajās nozarēs. Tā var izraisīt arī krasu ieguldījumu izpārdošanu kapitāla vērtspapīru, parāda vērtspapīru un valūtas tirgos, kā rezultātā uzņēmumiem kļūst grūtāk finansēt savu darbību, kas savukārt ierobežo tautsaimniecības izaugsmi.

Riski un ievainojamība, kas skar vienu tautsaimniecības dalībnieku, var ietekmēt arī daudzus citus, tādējādi izjaucot sistēmas līdzsvaru un apdraudot kopējo finanšu stabilitāti.

Kāda ir mūsu loma?

Mēs nepārtraukti monitorējam finanšu sistēmu, lai laikus konstatētu potenciālos riskus un ievainojamības draudus un izvērtētu nepieciešamo rīcību. Makroprudenciālā politika var novērst šādus riskus – valsts, nozares vai finanšu iestādes līmenī. Lai palīdzētu novērst potenciālu mājokļu tirgus burbuli, valstu iestādes var likt euro zonas bankām pieņemt stingrākus kreditēšanas nosacījumus, piemēram, pieprasīt, ka klientiem, kas vēlas saņemt hipotēku kredītu, jāiegulda vairāk savu līdzekļu. Par šādiem pasākumiem jāpaziņo ECB, kas vajadzības gadījumā var iebilst. ECB var pieprasīt arī, ka banku kapitāla apjomam jāpārsniedz minimālās prasības (precīzi apjomi noteikti ES normatīvajos aktos), lai stiprinātu aizsardzību pret iespējamiem šokiem.

Šie pasākumi vērsti uz finanšu sistēmu kopumā, savukārt ECB jaunā banku uzraudzības funkcija pārrauga atsevišķas bankas, lai nodrošinātu nepārtrauktu banku sektora drošību un gala rezultātā veicinātu finanšu stabilitāti Eiropā.