Kas ir obligāto rezervju prasības?

11.08.2016.

Euro zonas bankām jātur noteikts līdzekļu apjoms pieprasījuma noguldījumu kontos attiecīgās valsts centrālajā bankā, veidojot rezerves. Tās dēvē par obligātajām rezervēm. Bankām noteikto obligāto rezervju prasību periods ir sešas nedēļas – to dēvē par rezervju prasību izpildes periodu. Bankas rezervju prasību līmeni aprēķina, par pamatu izmantojot tās bilanci pirms rezervju prasību izpildes perioda sākuma.

Bankām jānodrošina obligāto rezervju prasību ievērošana vidēji visā rezervju prasību izpildes periodā. Tas nozīmē, ka kopējai summai to pieprasījuma noguldījumu kontos nav jābūt katru dienu. Šis mehānisms darbojas kā vārsts, ļaujot bankām reaģēt uz īstermiņa pārmaiņām naudas tirgos, kuros bankas aizdod viena otrai, papildinot vai izmantojot centrālajā bankā turēto rezervju līdzekļus. Tas palīdz stabilizēt procentu likmi, ar kādu bankas savstarpēji aizņemas īstermiņa finansējumu.

Līdz 2012. gada janvārim bankām attiecīgās valsts centrālajā bankā bija jātur vismaz 2% no noteiktām saistībām (galvenokārt klientu noguldījumiem). Kopš tā laika šis līmenis pazemināts līdz 1%. Euro zonas banku obligāto rezervju prasību kopējais apjoms 2016. gada sākumā bija aptuveni 113 mljrd. euro.

Rezervju prasību izpildes perioda beigās centrālā banka izmaksā bankām procentus par obligāto rezervju prasībām – procentu likme atbilst galvenās refinansēšanas operācijas (GRO) procentu likmei.

Obligāto rezervju prasības ir centrālo banku standarta monetārās politikas instruments. Tomēr dažas centrālās bankas, piemēram, Austrālijā, Kanādā un Zviedrijā, neizmanto obligāto rezervju prasības.