Meklēšanas opcijas
Home Medijiem Noderīga informācija Pētījumi un publikācijas Statistika Monetārā politika Euro Maksājumi un tirgi Karjera
Ieteikumi
Šķirošanas kritērijs

Kas ir pēdējās instances aizdevējs?

26.08.2019.

Pēdējās instances aizdevējs ir ikviens, pie kura vēršaties brīdī, kad steidzami nepieciešami līdzekļi, bet visas pārējās iespējas jau izsmeltas. Bankas parasti vēršas pie pēdējās instances aizdevēja, ja tās nevar iegūt finansējumu, kas tām nepieciešams ikdienas saimnieciskajā darbībā. Tā var notikt finanšu satricinājumu periodos, kad bankas nelabprāt aizdod naudu viena otrai un daudzi cilvēki pēkšņi vēlas izņemt naudu no saviem kontiem.

Šādās situācijās centrālās bankas darbojas kā pēdējās instances aizdevējs. Centrālās bankas tradicionāli pildījušas šo uzdevumu, jo tās pamatā ir atbildīgas par finanšu tirgu raitas darbības nodrošināšanu un finanšu sistēmas stabilitāti. Tādējādi tās palīdz aizsargāt iedzīvotājus un uzņēmumus no sarežģījumiem, kas var rasties, bankām nonākot grūtībās.

Kas euro zonā ir pēdējās instances aizdevējs?

ECB un 19 valstu centrālās bankas kopīgi pilda pēdējās instances aizdevēja funkciju.

Kāda ir valstu centrālo banku loma?

Euro zonas valstu centrālās bankas kalpo kā pēdējais drošības tīkls bankām, kuras citur nevar iegūt nepieciešamo finansējumu. Šo drošības tīklu dēvē par ārkārtas likviditātes palīdzību (ĀLP). Euro zonā ĀLP aizdevumus izsniedz tās valsts centrālā banka, kurā reģistrēta grūtībās nonākusī banka. Valsts centrālā banka arī uzņemas visas iespējamās izmaksas un riskus.

Kāda ir ECB loma?

Valstu centrālās bankas ir atbildīgas par ĀLP nodrošināšanu, bet ECB pārbauda un monitorē to darbību pēdējās instances aizdevēja statusā. ECB Padome var ierobežot ārkārtas palīdzību vai izteikt pret to iebildumus, ja šādu viedokli pauž divas trešdaļas Padomes locekļu. Padome var iebilst tikai tādā gadījumā, ja tā uzskata, ka ĀLP kavēs ECB monetārās politikas vai Eurosistēmas mērķu un uzdevumu īstenošanu.

Tātad, vai tas nozīmē, ka grūtībās nonākušās bankas par katru cenu tiks glābtas?

Nē, tāda nav ĀLP būtība. Nav garantijas, ka banka saņems ĀLP no valsts centrālās bankas. Lai saņemtu ārkārtas palīdzību, jāievēro stingri noteikumi un jāizpilda zināmi nosacījumi.

ĀLP pienākas tikai bankām, kuras ir maksātspējīgas

Lai varētu saņemt ĀLP, bankas var būt nelikvīdas, taču tām jābūt maksātspējīgām. Nelikvīds nozīmē, ka bankām attiecīgajā brīdī var būt radušās grūtības atmaksāt naudu visiem ieguldītājiem. Maksātspējīgs nozīmē, ka tās spēj norēķināties ilgtermiņā. Banka var kļūt nelikvīda, saglabājot maksātspēju, jo tās līdzekļi var būt ieguldīti klientiem izsniegtajos ilgtermiņa aizdevumos.

ĀLP ir īslaicīgs risinājums

Kā rāda nosaukums, ĀLP paredzēta izmantošanai ārkārtas gadījumos un to piešķir vienīgi neparedzētos apstākļos. Kad stāvoklis normalizējas, ĀLP tiek pārtraukta un izsniegtie aizdevumi jāatmaksā.

ĀLP nav bezmaksas risinājums

Izsniedzot ĀPL aizdevumus, valstu centrālās bankas pieņem zemākas kvalitātes nodrošinājumu nekā parasta finansējuma gadījumā. Tā kā šādi pieaug centrālo banku risks, tās nodrošinājumam piemēro diskontu un nosaka bankām augstāku procentu likmi.

Centrālās bankas apzinās – bankas, skaidri zinot, ka brīdī, ka tās nespēs atmaksāt savus parādus, kāds tās izglābs, varētu uzņemties vairāk un lielākus riskus. To dēvē par morālo risku. Konsekventa iepriekš aprakstīto noteikumu piemērošana palīdz novērst morālā riska rašanos.

Kāpēc ir tik būtiski, ka bankas var vērsties pie pēdējās instances aizdevēja?

Pat ja banka ir maksātspējīga, bet īstermiņā nespēj apmierināt klientu un kreditoru prasības, klientiem var rasties bažas par savas naudas drošību un tas var novest pie pastiprinātas noguldījumu aizplūdes no bankas. Tā rezultātā var iestāties bankas bankrots. Tā sekas var būt tālejošas.

  • Cilvēki var zaudēt darbu. Kad banka bankrotē, aizdevumu izsniegšana uzņēmumiem krasi apstājas. Tas nozīmē, ka uzņēmumi, piemēram, nevar izmaksāt algas vai iegādāties izejvielas un tiem var rasties grūtības nodrošināt savu darbību.
  • Šādas notikumu attīstības sekas var izplatīties tālāk. Tā kā bankas ir savstarpēji saistītas, vienas bankas problēmas var skart arī pārējās bankas. Drīz vien cietēji izrādās ne tikai grūtību skartās bankas klienti, bet daudzu banku klienti. Šī ietekme uz uzņēmumiem, nodarbinātību un noguldītājiem var pastiprināties un galu galā skart visu tautsaimniecību. Šādos gadījumos zaudējumus bieži vien nākas segt nodokļu maksātājiem.

Īsumā – centrālā banka, rīkojoties kā pēdējās instances aizdevējs, var pasargāt daudzus iedzīvotājus un uzņēmumus no sarežģījumiem.

Bet kas notiek tad, ja finansiālās grūtībās nonākusi valdība, nevis banka? Vai centrālās bankas nodrošina ārkārtas finansējumu arī valdībām?

Nē, finansējums valdībām netiek nodrošināts. Euro zonā šāda rīcība ir pretlikumīga. Ja valdības varētu lūgt finansējumu centrālajām bankām, tiktu apdraudēta centrālo banku spēja nodrošināt cenu stabilitāti un mazinātos to neatkarība. Tāpēc Līgumā par Eiropas Savienības darbību ECB un valstu centrālajām bankām noteikts aizliegums finansēt valdības.