European Central Bank - eurosystem
Meklēšanas opcijas
Sākums Medijiem Noderīga informācija Pētījumi un publikācijas Statistika Monetārā politika Euro Maksājumi un tirgi Karjera
Ierosinājumi
Šķirošanas kritērijs

Kas ir LNFA?

Aktualizēts 24.02.2023. (pirmo reizi publicēts 05.02.2016.)

Līgums par neto finanšu aktīviem (LNFA) ir līgums starp euro zonas nacionālajām centrālajām bankām un Eiropas Centrālo banku (ECB), kas kopā veido Eurosistēmu. Līgumā izklāstīti noteikumi un limiti attiecībā uz finanšu aktīvu turējumiem, kas saistīti ar nacionālo centrālo banku nacionālo uzdevumu izpildi. Šādi valstu centrālo banku finanšu aktīvi ietver, piemēram, to kapitālam un grāmatvedības rezervēm vai citām konkrētām saistībām atbilstošos posteņus, to ārējās rezerves un darbinieku pensiju fondus vai aktīvus, kas turēti vispārējiem ieguldījumu mērķiem.

Finanšu aktīvi, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, veido neatņemamu Eiropas centrālo banku darbības daļu. Šāda prakse tika īstenota jau pirms euro ieviešanas. Kad tika izveidota monetārā savienība, valdības nolēma kopīgi veikt tikai tās centrālo banku funkcijas un uzdevumus, kas būtiski visas euro zonas vienotās monetārās politikas īstenošanai. Vienlaikus tika nolemts saglabāt nacionālās centrālās bankas kā neatkarīgas institūcijas, kuras var turpināt pildīt nacionālos uzdevumus ar nosacījumu, ka šie uzdevumi nav pretrunā ar vienoto monetāro politiku.

Citiem vārdiem runājot, nacionālās centrālās bankas ir finansiāli neatkarīgas institūcijas, kas īsteno monetārās politikas uzdevumus saistībā ar Eurosistēmas galveno mērķi saglabāt cenu stabilitāti, kā arī veic nacionālos uzdevumus. LNFA tika izstrādāts, lai noteiktu nacionālo uzdevumu izpildei, nevis monetārās politikas mērķiem izmantoto neto finanšu aktīvu kopējo limitu, nodrošinot, ka tie nenonāk pretrunā ar monetāro politiku.

Padome 2022. gada decembrī apstiprināja jaunākos LNFA grozījumus, lai uzlabotu saistīto procesu efektivitāti, vienlaikus pamatā nemainot līguma būtību.

Kā darbojas LNFA?

Kāpēc nacionālo centrālo banku turējumā ir finanšu aktīvi, kas nav paredzēti monetārās politikas mērķiem?

Visu centrālo banku turējumā ir finanšu aktīvi, kas nav paredzēti monetārās politikas mērķiem. ECB Padome centralizēti nosaka visu euro zonas valstu monetāro politiku. Kad tika izveidota Ekonomikas un monetārā savienība, valdības Eiropas līgumā noteica, ka ar monetāro politiku saistītie uzdevumi tiks īstenoti Eiropas līmenī. Nacionālās centrālās bankas papildus monetārajai politikai drīkst īstenot arī nacionālos uzdevumus. Šis princips noteikts ECBS un ECB Statūtu 14.4. pantā.

Praksē nacionālo centrālo banku turējumā pašlaik ir aktīvi, kas nav saistīti ar monetāro politiku vai Eurosistēmas ārvalstu valūtas operāciju īstenošanu, piemēram: 

  • zelta vai ārvalstu valūtas rezerves;
  • ieguldījumu portfeļi, piemēram, darbinieku pensiju fondu vajadzībām;
  • aktīvi, kas tiek turēti kā klientu, piemēram, ārvalstu centrālo banku vai valdību noguldījumiem atbilstošie posteņi. 

Vienlaikus nacionālo centrālo banku turējumā ir arī saistības, kas neattiecas uz monetāro politiku, t. sk. iepriekš minētie ārvalstu centrālo banku vai valdību noguldījumi. Nacionālās centrālās bankas var īstenot šos nacionālos uzdevumus, ja vien tās nenonāk pretrunā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) mērķiem un uzdevumiem, īpaši monetāro politiku. Arī ECB turējumā ir pašu kapitāla portfelis, kas saistīts ar tās kapitālu un grāmatvedības rezervēm, kā arī darbinieku pensiju fondu portfelis.

Iepriekš minētie portfeļi bija nacionālo centrālo banku turējumā jau pirms pievienošanās euro zonai un ieņēmumi no šiem portfeļiem veido nacionālo centrālo banku finanšu ienākumus. Izveidojot euro zonu, tika secināts, ka šie portfeļi palīdzēs nodrošināt likviditāti euro zonas banku sistēmai, jo tie tiks ņemti vērā, kalibrējot monetārās politikas operācijas. No monetārās politikas perspektīvas netika uzskatīts par problēmu, ka nacionālās centrālās bankas arī turpmāk pārvaldīs šos portfeļus nesaistīti ar monetārās politikas operācijām, un ka tiem laika gaitā var ļaut palielināties tādā pašā (vai lēnākā) tempā kā banknošu pieprasījums un banku sistēmas rezervju prasības. Padome arī secināja, ka, ja ar monetāro politiku nesaistītie portfeļi (atņemot ar monetāro politiku nesaistītās saistības), ilgāku laika periodu augtu straujāk nekā likviditātes pieprasījums, tas varētu apdraudēt monetāro politiku. LNFA tika izstrādāts, lai pārvaldītu un ierobežotu šo pieaugumu.

Kas ir neto finanšu aktīvi?

Centrālo banku bilancē gan aktīvu, gan pasīvu pusē ir aktīvi, kas nav tieši saistīti ar monetāro politiku. Šo divu posteņu kopumu starpība definēta kā neto finanšu aktīvi. Šis jēdziens ilustrēts tālāk, izmantojot Eurosistēmas 2023. gada 1. janvāra nedēļas finanšu pārskata bilanci, kas publicēta ECB interneta vietnē. Precīza definīcija sniegta LNFA I pielikumā.

Piemērā redzams, ka neto finanšu aktīvi aktīvu pusē ietver 1.–4., 5.6., 6., 7.2., 8. un 9. bilances posteņa summu. Saistību pusē tie ietver 2.5. un 3.–12. posteni. Atņemot šo saistību summu no iepriekš minēto aktīvu (t. i., attēlā oranžā krāsā iekrāsoto posteņu) summas, iegūstam Eurosistēmas neto finanšu aktīvus.

Kāda ir Eurosistēmas neto finanšu aktīvu vērtība?

2023. gada 1. janvārī Eurosistēmas neto finanšu aktīvi bija –669 mljrd. euro, savukārt Eurosistēmas gada vidējie neto finanšu aktīvi 2022. gadā bija –730 mljrd. euro. To apjoms nepārtraukti samazinājies kopš 2014. gada. Šis negatīvais rādītājs galvenokārt skaidrojams ar Eurosistēmas bilances pieaugošo pasīvu pusi, kas ar uzviju kompensē attiecīgās pozitīvās norises aktīvu pusē, kā skaidrots iepriekš. Salīdzinājumam – banknošu un obligāto rezervju prasību apjoms kopš 2002. gada vidēji pieaudzis par 6.7 % gadā.

Kas ir LNFA?

LNFA – līgums par neto finanšu aktīviem. Tas ir līgums starp euro zonas valstu nacionālajām centrālajām bankām un ECB, kas kopā veido Eurosistēmu. Līgumā paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem aprēķina ar nacionālo centrālo banku nacionālo uzdevumu izpildi saistīto turējumu limitus.

Kāpēc nepieciešams neto finanšu aktīvu limits?

LNFA paredz limitu neto finanšu aktīviem, kas drīkst būt nacionālo centrālo banku turējumā. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka ECB Padome pilnībā kontrolē Eurosistēmas bilances apjomu, tādējādi ļaujot efektīvi īstenot monetāro politiku. Pirms 2007.–2008. gada finanšu krīzes efektīvākais monetārās politikas īstenošanas veids bija nodrošināt, lai bankām būtu nepieciešama likviditāte no Eurosistēmas. Likviditātes iztrūkums attiecībā pret Eurosistēmu, ko dēvē arī par likviditātes deficītu, bija monetārās politikas īstenošanas pamatā. LNFA aizsargāja šo likviditātes iztrūkumu. Iestājoties finanšu krīzei, vajadzēja nodrošināt bankām lielāku likviditāti, nekā faktiski nepieciešams, lai panāktu atbilstību obligāto rezervju prasībām. Tagad banku sistēma darbojas ar likviditātes pārpalikumu, nevis likviditātes iztrūkumu. Šādos apstākļos LNFA vairs neaizsargā likviditātes iztrūkumu, bet nodrošina, lai likviditātes pārpalikums nepārsniegtu līmeni, ko Padome uzskata par atbilstošu monetārās politikas nostājai.

Vai LNFA tiešām nozīmē atļauju nacionālajām centrālajām bankām drukāt tik daudz naudas, cik tās vēlas?

Nē, tieši pretēji. LNFA nosaka maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu nacionālo centrālo banku turējumā, lai nodrošinātu, ka ar monetārās politikas īstenošanu nesaistīto finanšu aktīvu un pasīvu pārmaiņas nenonāk pretrunā ar Eurosistēmas monetāro politiku.

Kas ietekmē LNFA noteikto maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu?

Pieaugošā apgrozībā esošo banknošu kopējā vērtība un obligāto rezervju apjoms, kas bankām jāglabā centrālajā bankā, rada likviditātes pieprasījumu, ko apmierina Eurosistēmas monetārās politikas operācijas un nacionālo centrālo banku neto finanšu aktīvi. Nosakot minimālo monetārās politikas operāciju apjomu, starpības veidā tiek noteikta nacionālo centrālo banku neto finanšu aktīvu augšējā robeža. Ja Padomes mērķis ir likviditātes pārpalikums, LNFA limitē nacionālo centrālo banku neto finanšu aktīvus, nodrošinot, ka likviditātes pārpalikums nepārsniedz noteiktu līmeni.

Kāpēc LNFA nosaka limitu nacionālo centrālo banku neto finanšu aktīviem, nevis bruto finanšu aktīviem?

Lai efektīvi īstenotu monetāro politiku, nepieciešams kontrolēt likviditātes apjomu, ko nacionālajām centrālajām bankām nodrošina ar monetāro politiku nesaistītās operācijas. Jebkuri centrālās bankas bilances aktīvi palielina centrālās bankas naudas līdzekļus vai likviditāti. Jebkuri bilances pasīvi samazina likviditāti. Veicot visu ar monetāro politiku nesaistīto aktīvu un saistību ieskaitu, tiek noteikta kopējā likviditāte, ko nodrošina centrālās bankas ar monetāro politiku nesaistītās operācijas.

Kā aprēķina maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu?

Neto finanšu aktīvu atļauto apjomu kalibrēšana notiek vismaz reizi trijos gados, lai gan pēc jebkuras līguma puses pieprasījuma var veikt ad hoc kalibrēšanu. Veicot kalibrēšanu, Padome ik reizi nosaka nepieciešamos monetārās politikas parametrus. Padome lemj par atbilstošo Eurosistēmas likviditātes līmeni, nosaka obligāto rezervju normu un tiešo monetārās politikas portfeļu apjomu, lai panāktu visefektīvāko monetārās politikas īstenošanu. Turklāt Padome ņem vērā apgrozībā esošo banknošu apjoma dinamiku. Summa, kas veidojas, atskaitot šos faktorus, ir jaunā maksimālo Eurosistēmas kopējo neto finanšu aktīvu starpība.

Kā Eurosistēmas maksimālais neto finanšu aktīvu apjoms tiek sadalīts starp nacionālajām centrālajām bankām?

Kad noteikts visas Eurosistēmas neto finanšu aktīvu maksimālais apjoms, tas tiek sadalīts atbilstoši katras nacionālās centrālās bankas daļai ECB kapitālā, ņemot vērā arī nacionālās centrālās bankas vēsturisko sākotnējo līmeni, lai noteiktu attiecīgās nacionālās centrālās bankas atļauto neto finanšu aktīvu apjomu nākamajam gadam. Šis dalījums tad ir spēkā līdz nākamajai kalibrēšanai, kas notiek ne vēlāk kā pēc trim gadiem.

Veicot kalibrēšanu, gadījumā, ja nacionālā centrālā banka neplāno pilnībā izmantot atļauto apjomu, LNFA paredzēts, ka neizmantoto daļu uz laiku var piešķirt citām nacionālajām centrālajām bankām, ja tās vēlas paaugstināt savu maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu. Neizmantoto daļu pārdala, izmantojot LNFA definētu centralizētu mehānismu. Nacionālo centrālo banku neto finanšu aktīvu gada vidējais līmenis nedrīkst pārsniegt maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu. 

Kāda ir atbrīvojumu ietekme?

Atbrīvojumi var ietekmēt maksimālā neto finanšu aktīvu apjoma sadalījumu Eurosistēmā. Taču tie nepalielina pašu maksimālo apjomu, kas ierobežo Eurosistēmas NCB kopējos neto finanšu aktīvu turējumus.

Atbrīvojumi nosaka katras nacionālās centrālās bankas minimālo atļauto neto finanšu aktīvu turējumu apjomu. Citiem vārdiem sakot, katrai nacionālajai centrālajai bankai ir tiesības turēt noteiktu daļu Eurosistēmas maksimālā neto finanšu aktīvu apjoma, pamatojoties uz šīs nacionālās centrālās bankas daļu ECB kapitālā. Atbrīvojumam atbilstošais apjoms ir šīs nacionālās centrālās bankas minimālais atļautais apjoms (tas var būt lielāks nekā apjoms, kas aprēķināts atbilstoši tās daļai ECB kapitālā). Protams, ka gadījumā, ja kāda nacionālā centrālā banka tur neto finanšu aktīvus atbilstoši atbrīvojumam, kas pārsniedz tās kapitāla daļu, tiek samazināts pārējām nacionālajām centrālajām bankām atļautais neto finanšu aktīvu turējumu apjoms, lai netiktu pārsniegts Eurosistēmas nacionālo centrālo banku maksimālais neto finanšu aktīvu apjoms.

Ir trīs veidu atbrīvojumi.

  • Vēsturiskais atbrīvojums (kā norādīts LNFA III pielikumā) nodrošina, ka nacionālajai centrālajai bankai nav jāsamazina neto finanšu aktīvu apjoms zemāk par līmeni, kas saistīts ar tās vēsturisko sākotnējo pozīciju.
  • Ar konkrētiem aktīviem saistīts atbrīvojums aizsargā noteiktu aktīvu turējumus (tie definēti LNFA IV pielikumā), kurus nacionālajām centrālajām bankām ir sarežģīti pārdot līguma ierobežojumu vai citu ierobežojumu dēļ.
  • Dinamiskais atbrīvojums laika gaitā koriģē mazo nacionālo centrālo banku vēsturisko atbrīvojumu proporcionāli Eurosistēmas maksimālā neto finanšu aktīvu apjoma kāpumam vai kritumam.

Piemēro tikai lielāko no trim atbrīvojumiem.

Kas notiek, ja viena vai vairākas nacionālās centrālās bankas neveic ieguldījumus vai veic ieguldījumus, kas mazāki par tām sākotnēji piešķirto maksimālo apjomu? Vai atlikušo apjomu tās var nodot citām nacionālajām centrālajām bankām?

Ja kāda nacionālā centrālā banka plāno turēt mazāku finanšu aktīvu apjomu, nekā atļauts, bet citas nacionālās centrālās bankas vēlas turēt lielāku apjomu, neizmantoto daļu pārdala, izmantojot LNFA noteiktu centralizētu mehānismu. Tas tiek darīts neto finanšu aktīvu apjoma limita periodiskās kalibrēšanas kontekstā. Neizmantotais apjoms tiek pārdalīts uz laiku, un nākamās kalibrēšanas laikā tiek veikts pārrēķins. Pārdale neietekmē visu euro zonas nacionālo centrālo banku turējumā esošo maksimālo neto finanšu aktīvu kopējo apjomu, ko nosaka Padomes monetārās politikas lēmumi.

Kāpēc dažas nacionālās centrālās bankas izmanto savas kvotas, bet citas neizmanto?

To nosaka institucionāla izvēle. Dažās jurisdikcijās likumdošanā noteikti specifiski ierobežojumi attiecībā uz nacionālo centrālo banku ieguldījumiem, kas nav saistīti ar monetāro politiku; citviet tiesību aktos noteikts, ka nacionālajām centrālajām bankām pēc monetārās politikas uzdevumu izpildes jāņem vērā savu akcionāru intereses. Turklāt dažām nacionālajām centrālajām bankām pasīvu pusē ir lieli klientu un/vai valsts valdības noguldījumi, kuri ietekmē turējumus, kas nav veidoti monetārās politikas mērķiem.

Ir arī vēsturisks iemesls – pirms euro ieviešanas 1999. gadā vairākām Eiropas centrālajām bankām bija visai lieli ārējo rezervju turējumi, lai tās varētu pārvaldīt savu valūtas kursu, īpaši, attiecībā pret Vācijas marku. Šī situācija salīdzināma ar situāciju, kad ES dalībvalstis pievienojās euro zonai pēc 1999. gada – pirms pievienošanās Eurosistēmai nacionālo centrālo banku turējumā arī bija salīdzinoši lieli ārējo rezervju turējumi, lai tās varētu pārvaldīt savu valūtas kursu attiecībā pret euro. Ar dažādajām sākuma pozīcijām, kādās atradās nacionālās centrālās bankas, izskaidrojamas to bilances struktūras būtiskās atšķirības, kas dažos gadījumos saglabājās vairākus gadus pēc valsts pievienošanās euro zonai.

Kas notiek, ja nacionālā centrālā banka pārsniedz tai noteikto neto finanšu aktīvu apjoma limitu?

Ja nacionālā centrālā banka būtiski pārsniedz tai noteikto neto finanšu aktīvu apjoma limitu, tas var ietekmēt monetārās politikas īstenošanu. Tāpēc ECB katru gadu monitorē nacionālo centrālo banku atbilstību LNFA. Vajadzības gadījumā saskaņā ar ECBS un ECB Statūtu 14.4. pantu Padome var aizliegt, ierobežot vai limitēt nacionālo centrālo banku operācijas, kas netiek veiktas monetārās politikas mērķiem, ja šādas operācijas ir pretrunā ar ECBS mērķiem un uzdevumiem, t. sk. Eurosistēmas monetāro politiku. Līdz šim nav konstatētas nepamatotas atkāpes no noteiktā neto finanšu aktīvu apjoma limita.

Atkāpe ir pamatota, ja, piemēram, to nosaka starptautiskas saistības pret SVF vai ja kāda nacionālā centrālā banka sniedz ārkārtas likviditātes palīdzību (ĀLP) valsts banku sistēmai (LNFA definēts, ka ĀLP ietilpst neto finanšu aktīvos). Šādā gadījumā nacionālajai centrālajai bankai pēc iespējas drīzāk jāsamazina neto finanšu aktīvu apjoms, lai atkal nodrošinātu atbilstību LNFA. Ja pārkāpuma iemesls ir saistības pret SVF, atbilstība jānodrošina gada laikā.

Kas notiek, ja visu nacionālo centrālo banku kopējais neto finanšu aktīvu apjoms ir mazāks nekā aprēķinātais maksimālais apjoms?

Par aprēķināto maksimālo līmeni zemāks neto finanšu aktīvu apjoms parasti nerada problēmas. Parasti šis apjoms ir zemāks. Neto finanšu aktīvi kopš 2014. gada sarukuši, savukārt apgrozībā esošo banknošu skaits turpina pieaugt. Tas nozīmē, ka visas euro zonas likviditātes pieprasījums, ko rada banknotes apgrozībā, ir lielāks nekā Eurosistēmas neto finanšu aktīvu radītais likviditātes nodrošinājuma efekts. Likviditātes vajadzības tiek nodrošinātas, izmantojot monetārās politikas instrumentus – Eurosistēmas regulārās refinansēšanas operācijas vai strukturālās operācijas, piemēram, monetārās politikas tiešo pirkšanu vai strukturālās reversās operācijas.

Kas notiek, ja kopējais neto finanšu aktīvu apjoms ir lielāks nekā aprēķinātais maksimālais apjoms?

Tas nekad nav noticis un maz ticams, ka notiks. LNFA ir nacionālo centrālo banku un ECB vienbalsīga vienošanās, proti, visas iesaistītās puses apņēmušās to ievērot. Turklāt risku, ka kopējais neto finanšu aktīvu apjoms varētu būt pārāk liels, papildus mazina konservatīvu pieņēmumu izmantošana, nosakot neto finanšu aktīvu apjoma limitu. Tas nozīmē, ka, pat ja neto finanšu aktīvi pārsniegtu maksimālo apjomu un tādējādi monetārās politikas operāciju apjoms būtu mazāks, nekā sākotnēji paredzēts, iespējams, joprojām pastāvētu vēlamā strukturālās likviditātes pozīcija. Tādējādi monetārās politikas operāciju apjoms šādā gadījumā varētu būt mazāks par vēlamo monetārās politikas efektīvai īstenošanai, bet stāvoklis īstermiņā nebūtu kritisks un ECB īstenotu korektīvu pasākumu. Ja nepieciešama korektīva rīcība, Padomei ir dažādi instrumenti, lai nodrošinātu pietiekamu monetārās politikas operāciju apjomu. Piemēram, runājot par refinansēšanas operāciju apjomu, Padome var izmantot likviditāti samazinošas operācijas vai samazināt obligāto rezervju prasības.

Kas notiek, ja ar citiem faktoriem, piemēram, banknotēm, saistītās norises atšķiras no gaidītā?

LNFA periodiskās kalibrēšanas pamatā ir konservatīvi pieņēmumi. Tādējādi neto finanšu aktīvu apjoma limits ietver pietiekamas rezerves neparedzētu norišu novēršanai. Piemēram, nosakot maksimālo apjomu, tiek pieņemts, ka apgrozībā esošo banknošu apjoms saglabāsies nemainīgs attiecīgā gada 3. ceturksnī novērotajā vidējā līmenī.

Kādos apstākļos LNFA varētu nonākt pretrunā ar monetāro politiku?

LNFA tika pieņemts, lai novērstu iespēju, ka neto finanšu aktīvi traucē īstenot monetāro politiku. Neto finanšu aktīvu apjomam tomēr pārsniedzot kopējo maksimālo līmeni, monetārās politikas operāciju apjoms var vairs nebūt pietiekams efektīvas monetārās politikas īstenošanai.

Būtisks ir ne tikai neto finanšu aktīvu apjoms, bet arī struktūra. Piemēram, ja atsevišķi monetārās politikas darījumi un ar monetāro politiku nesaistīti darījumi viens otru kompensē (piemēram, vienā darījumā notiek vērtspapīra iegāde un otrā – tas pats vērtspapīrs tiek pārdots), var tikt sūtīti pretrunīgi signāli par ECB monetārās politikas nodomiem vai tikt samazināta monetārās politikas efektivitāte. Vēl viens piemērs – centrālo banku darījumi ārvalstu valūtās, kas var ietekmēt valūtu kursus vai tikt kļūdaini interpretēti kā valūtas kursa intervence.

Lai nodrošinātu, ka šādi gadījumi nav pretrunā ar monetāro politiku, ECB apstiprinājusi LNFA papildinošus pasākumus, t. sk. ECB Pamatnostādni par nacionālo centrālo banku iekšzemes aktīvu un pasīvu pārvaldības operācijām (pārstrādāta versija) (ECB/2019/7) un ECB lēmumu par otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programmu (ECB/2015/10; ar grozījumiem). Pamatnostādne, piemēram, kontrolē nacionālo centrālo banku operāciju neto likviditātes efektu, bet lēmumā cita starpā noteikti ierobežojumi attiecībā uz valsts sektora aktīvu iegādes programmai atbilstošu konkrētu vērtspapīru apjomu visos Eurosistēmas centrālo banku portfeļos.

Kā tiek nodrošināts, ka ieguldījumu operācijas neietekmē monetārās politikas nostāju?

LNFA nosaka nacionālo centrālo banku maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu. Vienlaikus tiek ierobežots nacionālo centrālo banku darījumu, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem, likviditātes efekts. Otrkārt, darījumos, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem, nacionālās centrālās bankas un ECB rīkojas kā institucionālie ieguldītāji. Ja nacionālās centrālās bankas veic iegādes portfeļos, kas nav saistīti ar monetāro politiku, tās ievēro tādus pašus kritērijus kā citi institucionālie ieguldītāji un pieņem lēmumus nesaistīti ar monetāro politiku, kā arī ievēro LNFA izklāstītos noteikumus un citas attiecīgās pamatnostādnes.

ECB regulāri saņem informāciju par nacionālo centrālo banku 1) darījumiem, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem (dažiem no tiem nepieciešams iepriekšējs ECB apstiprinājums), 2) aktīviem un saistībām un 3) gaidāmajiem un faktiskajiem neto finanšu aktīviem. ECB var veikt korektīvus pasākumus, ja darījumi, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem, ir pretrunā ar monetārās politikas nostāju. Visbeidzot, Padome var pieņemt īpašus pasākumus, kas ir saistoši nacionālajām centrālajām bankām.

Kāpēc nacionālo centrālo banku aktīvi un pasīvi, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, tiek turēti slepenībā?

Nacionālo centrālo banku aktīvus un pasīvus, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, publisko atbilstoši nacionālajiem un Eiropas noteikumiem. Saskaņā ar šiem noteikumiem nacionālās centrālās bankas pieņem lēmumu, vai publicēt informāciju par aktīviem un pasīviem, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, t. sk. par portfeļiem, kas nav saistīti ar monetāro politiku.

Lielākā daļa nacionālo centrālo banku sniedz papildu informāciju gada pārskatā vai citās publikācijās un savā interneta vietnē, norādot, piemēram, aktīvus valsts un privātā sektora parāda vērtspapīru dalījumā. Līdzīgi citiem ieguldītājiem nacionālās centrālās bankas neizpauž informāciju, kas ļautu citiem izdarīt secinājumus par viņu veiktajiem ieguldījumiem.

Eurosistēmas uzdevums nav publiskot informāciju par nacionālo centrālo banku aktīvu un pasīvu, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, struktūru.

Kā tiek nodrošināts, ka portfeļi, kas nav saistīti ar monetāro politiku, netiek ļaunprātīgi izmantoti aizliegtās monetārās finansēšanas operācijās?

ECB pienākums ir nodrošināt, lai ECBS centrālās bankas ievērotu monetārās finansēšanas aizliegumu, kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kā arī Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB Statūtos. Šis jautājums netiek aplūkots LNFA, kas attiecas tikai uz vēlamo strukturālās likviditātes pozīciju monetārās politikas īstenošanai un tādējādi nosaka neto finanšu aktīvu apjomu. LNFA neregulē ne aktīvu un pasīvu, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, struktūru, ne to iegādes veidu.

Lai monitorētu atbilstību monetārās finansēšanas aizliegumam, ECBS nacionālajām centrālajām bankām jāinformē ECB par saviem aktīviem un ECB jānodrošina, ka nacionālās centrālās bankas nefinansē valdības, veicot to emitēto parāda instrumentu iegādes sākotnējā tirgū. ECB arī monitorē iegādes otrreizējā tirgū. Šādu pārbaužu un novērtējumu rezultātus publicē ECB gada pārskatā.

Kas notiek, ja tiek pārkāpti monetārās finansēšanas aizlieguma noteikumi?

Šādus pārkāpumus neregulē LNFA, bet Līguma par Eiropas Savienības darbību (t. i., augstākā ranga Eiropas tiesību akta) 123. un 124. panta noteikumi. ECB Padome formulējusi noteikumus par visām nacionālo centrālo banku ieguldījumu operācijām, lai nodrošinātu, ka tās nav pretrunā monetārās finansēšanas aizliegumam. Valdības parāda instrumentu iegādes sākotnējā tirgū ir aizliegtas un nacionālajām centrālajām bankām jāsniedz pārskats par saviem darījumiem otrreizējā tirgū. ECB monitorē atbilstību monetārās finansēšanas aizliegumam un ziņo par šā monitoringa rezultātiem gada pārskatā.

PAPILDU INFORMĀCIJA

Uzziniet vairāk par līdzīgām tēmām