Kas ir LNFA?

05.02.2016. (aktualizēts 15.11.2019.)

Līgums par neto finanšu aktīviem (LNFA) ir līgums starp euro zonas nacionālajām centrālajām bankām (NCB) un Eiropas Centrālo banku (ECB), kas kopā veido Eurosistēmu. Līgumā izklāstīti noteikumi un limiti attiecībā uz finanšu aktīvu turējumiem, kas saistīti ar NCB nacionālo uzdevumu izpildi. Šādi valstu centrālo banku finanšu aktīvi var būt saistīti, piemēram, ar to kapitālam un grāmatvedības rezervēm atbilstošo posteni vai citām konkrētām saistībām, centrālo banku ārējām rezervēm un darbinieku pensiju fondiem, vai arī turēti vispārējiem ieguldījumu mērķiem.

Finanšu aktīvi, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, veido neatņemamu Eiropas centrālo banku darbības daļu. Šāda prakse tika īstenota jau pirms euro ieviešanas. Kad tika izveidota monetārā savienība, valdības nolēma kopīgi veikt tikai tās centrālo banku funkcijas un uzdevumus, kas būtiski visas euro zonas vienotās monetārās politikas īstenošanai. Vienlaikus tika nolemts saglabāt valstu centrālās bankas kā neatkarīgas institūcijas, kuras var turpināt pildīt nacionālos uzdevumus ar nosacījumu, ka tas nav pretrunā ar vienoto monetāro politiku.

Citiem vārdiem runājot, valstu centrālās bankas ir finansiāli neatkarīgas institūcijas, kas īsteno monetārās politikas uzdevumus saistībā ar Eurosistēmas galveno mērķi saglabāt cenu stabilitāti, kā arī veic nacionālos uzdevumus. LNFA tika izstrādāts, lai noteiktu nacionālo uzdevumu izpildei, nevis monetārās politikas mērķiem izmantoto neto finanšu aktīvu kopējo limitu, lai šie uzdevumi nenonāktu pretrunā ar monetāro politiku.

Kā darbojas LNFA?

Kāpēc nacionālo centrālo banku (NCB) turējumā ir finanšu aktīvi, kas nav paredzēti monetārās politikas mērķiem?

Visu centrālo banku turējumā ir finanšu aktīvi, kas nav paredzēti monetārās politikas mērķiem. Euro zonā visu 19 euro zonas valstu monetāro politiku centralizēti nosaka Eiropas Centrālās bankas Padome. Kad tika izveidota Ekonomikas un monetārā savienība, valdības Eiropas līgumā noteica, ka ar monetāro politiku saistītie uzdevumi tiks īstenoti Eiropas līmenī. NCB papildus monetārajai politikai drīkst īstenot arī nacionālos uzdevumus. Šis princips noteikts ECBS un ECB Statūtu 14.4. pantā. Praksē NCB turējumā ir aktīvi, kas nav saistīti ar monetāro politiku vai ārvalstu valūtas operāciju īstenošanu, piemēram, zelts vai ārvalstu valūtas rezerves, ieguldījumu portfeļi (piemēram, darbinieku pensiju fondu vajadzībām) un aktīvi, kas tiek turēti kā klientu, piemēram, ārvalstu centrālo banku vai valdību noguldījumiem atbilstošie posteņi. Vienlaikus NCB turējumā ir arī saistības, kas neattiecas uz monetāro politiku, t.sk. iepriekš minētie ārvalstu centrālo banku vai valdību noguldījumi. NCB var īstenot šos nacionālos uzdevumus, ja vien tās nenonāk pretrunā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) mērķiem un uzdevumiem, īpaši monetāro politiku. Arī ECB turējumā ir pašu kapitāla portfelis, kas saistīts ar tās kapitālu un grāmatvedības rezervēm, kā arī darbinieku pensiju fondu portfelis.

Iepriekš minētie portfeļi bija NCB turējumā jau pirms pievienošanās euro zonai un ieņēmumi no šiem portfeļiem veido NCB finanšu ienākumus. Izveidojot euro zonu, tika secināts, ka šie portfeļi palīdzēs nodrošināt likviditāti euro zonas banku sistēmai, jo tiek tiks ņemti vērā, kalibrējot monetārās politikas operācijas. No monetārās politikas perspektīvas netika uzskatīts par problēmu, ka NCB arī turpmāk pārvaldīs šos portfeļus nesaistīti ar monetāro politiku, un ka tie laika gaitā drīkstētu palielināties tādā pašā (vai lēnākā) tempā kā banknošu pieprasījums un banku sistēmas rezervju prasības. Padome arī nolēma, ka, ja ar monetāro politiku nesaistītie portfeļi (atņemot ar monetāro politiku nesaistītās saistības), ilgāku laika periodu augtu straujāk nekā likviditātes pieprasījums, tas varētu apdraudēt monetāro politiku. LNFA tika izstrādāts, lai pārvaldītu un ierobežotu šo pieaugumu.

Kas ir neto finanšu aktīvi?

Centrālo banku bilancēs ir aktīvi, kas nav tieši saistīti ar monetāro politiku. Arī dažas saistības bilances pasīvu pusē nav tieši saistītas ar monetāro politiku. Šo divu posteņu starpība definēta kā neto finanšu aktīvi. Šis jēdziens ilustrēts tālāk, izmantojot Eurosistēmas 2019. gada 18. oktobra nedēļas finanšu pārskata bilanci, kas publicēta ECB interneta vietnē. Precīza definīcija sniegta LNFA I pielikumā.

Piemērā redzams, ka aktīvu pusē neto finanšu aktīvi ietver 1.–4., 5.6., 6., 7.2., 8. un 9. bilances posteņa summu. Saistību pusē tie ietver 2.5. un 3.–12. posteni. Atņemot šo saistību summu no iepriekš minēto aktīvu (t.i., attēlā oranžā krāsā iekrāsoto posteņu) summas, iegūstam Eurosistēmas neto finanšu aktīvus.

Kāda ir Eurosistēmas neto finanšu aktīvu vērtība?

2019. gada oktobra beigās Eurosistēmas neto finanšu aktīvi, kuru apjoms kopš 2014. gada nepārtraukti samazinājies, bija –186 mljrd. euro. Šis negatīvais rādītājs galvenokārt skaidrojams ar Eurosistēmas bilances pieaugošo pasīvu pusi, kas ar uzviju kompensē attiecīgās pozitīvās norises aktīvu pusē, kā skaidrots iepriekš. Salīdzinājumam – banknošu un obligāto rezervju prasību apjoms kopš 2002. gada vidēji pieaudzis par 6.4% gadā.

Neto finanšu aktīvu dinamika salīdzinājumā ar banknošu un obligāto rezervju prasību dinamiku (milj. euro)

Kas ir LNFA?

LNFA – līgums par neto finanšu aktīviem. Tas ir līgums starp euro zonas NCB un ECB, kas kopā veido Eurosistēmu. Līgumā paredzēti noteikumi, pēc kuriem aprēķina ar NCB nacionālo uzdevumu izpildi saistīto turējumu limitus.

Kāpēc nepieciešams neto finanšu aktīvu limits?

LNFA paredz limitu neto finanšu aktīviem, kas drīkst būt nacionālo centrālo banku turējumā. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka ECB Padome pilnībā kontrolē Eurosistēmas bilances apjomu, tādējādi ļaujot efektīvi īstenot monetāro politiku. Pirms krīzes efektīvākais monetārās politikas īstenošanas veids bija nodrošināt, lai bankām būtu jāpieprasa likviditāte no Eurosistēmas. Likviditātes iztrūkums attiecībā pret Eurosistēmu, ko dēvē arī par likviditātes deficītu, bija monetārās politikas īstenošanas pamatā. LNFA aizsargāja šo likviditātes iztrūkumu. Iestājoties finanšu krīzei, vajadzēja nodrošināt bankām lielāku likviditāti, nekā faktiski nepieciešams, lai panāktu atbilstību obligāto rezervju prasībām. Tagad banku sistēma darbojas ar likviditātes pārpalikumu, nevis likviditātes iztrūkumu. Šādos apstākļos LNFA vairs neaizsargā likviditātes iztrūkumu, bet nodrošina, lai likviditātes pārpalikums nepārsniegtu līmeni, ko Padome uzskata par atbilstošu monetārās politikas nostājai.

Vai LNFA tiešām nozīmē atļauju nacionālajām centrālajām bankām drukāt tik daudz naudas, cik tās vēlas?

Nē, tieši pretēji. LNFA nosaka maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu NCB turējumā, lai nodrošinātu, ka ar monetārās politikas īstenošanu nesaistīto finanšu aktīvu un pasīvu pārmaiņas nenonāk pretrunā ar Eurosistēmas monetāro politiku.

Kas ietekmē LNFA noteikto maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu?

Pieaugošā apgrozībā esošo banknošu kopējā vērtība un obligāto rezervju apjoms, kas bankām jāglabā centrālajā bankā, rada likviditātes pieprasījumu, ko apmierina Eurosistēmas monetārās politikas operācijas un NCB neto finanšu aktīvi. Nosakot minimālo monetārās politikas operāciju apjomu, starpības veidā tiek noteikta NCB neto finanšu aktīvu augšējā robeža. Ja Padomes mērķis ir likviditātes pārpalikums, LNFA limitē NCB neto finanšu aktīvus, nodrošinot, ka likviditātes pārpalikums nepārsniedz noteiktu līmeni.

Kāpēc LNFA nosaka limitu NCB neto finanšu aktīviem, nevis bruto finanšu aktīviem?

Jebkuri centrālās bankas bilances aktīvi palielina centrālās bankas naudas līdzekļus vai likviditāti. Jebkuri bilances pasīvi samazina likviditāti. Veicot visu ar monetāro politiku nesaistīto aktīvu un saistību ieskaitu, tiek noteikta kopējā likviditāte, ko nodrošina centrālās bankas ar monetāro politiku nesaistītās operācijas. Lai efektīvi īstenotu monetāro politiku, nepieciešams ierobežot likviditātes apjomu, ko NCB nodrošina ar monetāro politiku nesaistītās operācijas. Tāpēc, lai kontrolētu ietekmi uz NCB operāciju likviditātes pozīciju, tiek ierobežots neto, nevis bruto finanšu aktīvu apjoms.

Kā aprēķina maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu?

Padome katru gadu nosaka nepieciešamos monetārās politikas parametrus. Tā lemj par atbilstošo Eurosistēmas likviditātes līmeni. Tā arī nosaka obligāto rezervju normu un tiešo monetārās politikas portfeļu apjomu, lai panāktu visefektīvāko monetārās politikas īstenošanu. Turklāt Padome ņem vērā apgrozībā esošo banknošu apjoma dinamiku. Jauno maksimālo Eurosistēmas kopējo neto finanšu aktīvu apjomu veido starpība.

Kā Eurosistēmas maksimālais neto finanšu aktīvu apjoms tiek sadalīts NCB starpā?

Kad noteikts visas Eurosistēmas neto finanšu aktīvu maksimālais apjoms, tas tiek sadalīts atbilstoši katras NCB daļai ECB kapitālā, ņemot vērā arī NCB vēsturisko sākotnējo līmeni, lai noteiktu attiecīgās NCB atļauto neto finanšu aktīvu apjomu nākamajam gadam. Ja NCB neplāno pilnībā izmantot atļauto apjomu, LNFA paredzēts, ka neizmantoto daļu uz laiku var piešķirt citai NCB, ja tā vēlas paaugstināt savu maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu. Arī šādai pārdalīšanai jānotiek atbilstoši ECB kapitāla daļām. Pēc pārdalīšanas maksimālie NCB neto finanšu aktīvu apjomi ir noteikti. NCB neto finanšu aktīvu gada vidējais līmenis nedrīkst pārsniegt maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu. Kalibrēšana tiek veikt katru gadu.

Kāda ir atbrīvojumu ietekme?

Atbrīvojumi var ietekmēt maksimālā neto finanšu aktīvu apjoma sadalījumu Eurosistēmā. Taču tie nepalielina pašu maksimālo apjomu, kas ierobežo Eurosistēmas NCB kopējos neto finanšu aktīvu turējumus.

Atbrīvojumi nosaka katras NCB minimālo atļauto neto finanšu aktīvu turējumu apjomu. Citiem vārdiem sakot, katrai NCB ir tiesības turēt noteiktu daļu Eurosistēmas maksimālā neto finanšu aktīvu apjoma, pamatojoties uz šīs NCB daļu ECB kapitālā; atbrīvojumam atbilstošais apjoms ir šīs NCB minimālais atļautais apjoms (tas var būt lielāks nekā apjoms, kas aprēķināts atbilstoši tās daļai ECB kapitālā). Protams, ka gadījumā, ja kāda NCB tur neto finanšu aktīvus atbilstoši atbrīvojumam, kas pārsniedz tās kapitāla daļu, tiek samazināts pārējām NCB atļautais neto finanšu aktīvu turējumu apjoms, lai netiktu pārsniegts Eurosistēmas NCB maksimālais neto finanšu aktīvu apjoms.

Ir trīs veidu atbrīvojumi.

  1. Vēsturiskais atbrīvojums (kā norādīts LNFA III pielikumā) nodrošina, ka NCB nav jāsamazina neto finanšu aktīvu apjoms zemāk par līmeni, kas saistīts ar tās vēsturisko sākotnējo pozīciju.
  2. Ar konkrētiem aktīviem saistīts atbrīvojums aizsargā noteiktu aktīvu turējumus (sīki definēti LNFA IV pielikumā), kurus NCB ir sarežģīti pārdot līguma ierobežojumu vai citu ierobežojumu dēļ, piemēram, centrālās bankas zelta rezerves saskaņā ar Centrālo banku nolīgumu par zeltu.
  3. Dinamiskais atbrīvojums laika gaitā koriģē mazo NCB vēsturisko atbrīvojumu proporcionāli Eurosistēmas maksimālā neto finanšu aktīvu apjoma kāpumam vai kritumam.

Piemēro tikai lielāko no trim atbrīvojumiem.

Kas notiek, ja viena vai vairākas NCB neveic ieguldījumus vai veic ieguldījumus, kas mazāki par tām sākotnēji piešķirto maksimālo apjomu? Vai atlikušo apjomu tās var nodot citām NCB?

Ja kāda NCB plāno turēt mazāk par atļauto finanšu aktīvu apjomu, bet citas NCB vēlas turēt vairāk, neizmantoto daļu pārdala, izmantojot LNFA noteiktu centralizētu mehānismu. Tas tiek darīts neto finanšu aktīvu apjoma limita gada kalibrēšanas kontekstā. Neizmantoto iespēju pārdale ir pagaidu pasākums un nākamā gada kalibrēšanas laikā tā tiek pārrēķināta. Pārdale neietekmē visu euro zonas NCB turējumā esošo maksimālo neto finanšu aktīvu kopējo apjomu, ko nosaka ar Padomes monetārās politikas lēmumiem.

Kāpēc dažas NCB izmanto savas "kvotas", bet citas neizmanto?

Tā ir institucionāla izvēle. Dažās jurisdikcijās likumdošanā noteikti specifiski ierobežojumi attiecībā uz NCB ieguldījumiem, kas nav saistīti ar monetāro politiku; citviet tiesību aktos noteikts, ka NCB pēc monetārās politikas uzdevumu izpildes jāņem vērā savu akcionāru intereses. Turklāt dažām NCB pasīvu pusē ir lieli klientu un/vai attiecīgās valsts valdības noguldījumi, kuri ietekmē turējumus, kas nav veidoti monetārās politikas mērķiem.

Ir arī vēsturisks iemesls – pirms euro ieviešanas 1999. gadā vairākām Eiropas centrālajām bankām bija visai lieli ārējo rezervju turējumi, lai tās varētu pārvaldīt savu valūtas kursu, īpaši, attiecībā pret Vācijas marku. Šī situācija salīdzināma ar situāciju, kad ES dalībvalstis pievienojās euro zonai pēc 1999. gada – pirms pievienošanās Eurosistēmai NCB turējumā arī bija visai lieli ārējo rezervju turējumi, lai tās varētu pārvaldīt savu valūtas kursu attiecībā pret euro. Ar dažādajām sākuma pozīcijām, kādās atradās NCB, izskaidrojamas to bilances struktūras būtiskās atšķirības, kas dažos gadījumos saglabājās vairākus gadus pēc valsts pievienošanās euro zonai.

Kas notiek, ja NCB pārsniedz tai noteikto neto finanšu aktīvu apjoma limitu?

Ja NCB būtiski pārsniedz tai noteikto neto finanšu aktīvu apjoma limitu, tas var ietekmēt monetārās politikas īstenošanu. Tāpēc ECB katru gadu monitorē NCB atbilstību LNFA. Vajadzības gadījumā, saskaņā ar ECBS un ECB Statūtu 14.4. pantu, Padome var aizliegt, ierobežot vai limitēt NCB operācijas, kas netiek veiktas monetārās politikas mērķiem, ja šādas operācijas ir pretrunā ar ECBS mērķiem un uzdevumiem, t.sk. Eurosistēmas monetāro politiku. Līdz šim nav konstatētas nepamatotas atkāpes no noteiktā neto finanšu aktīvu apjoma limita.

Atkāpe ir pamatota, ja, piemēram, to nosaka starptautiskas saistības pret SVF vai, ja kāda NCB sniedz ārkārtas likviditātes palīdzību (ĀLP) valsts banku sistēmai (LNFA definēts, ka ĀLP ietilpst neto finanšu aktīvos). Šādā gadījumā NCB pēc iespējas drīzāk jāsamazina neto finanšu aktīvu apjoms, lai nodrošinātu atbilstību LNFA. Atbilstība jānodrošina gada laikā, ja pārkāpuma iemesls bija SVF aizņēmums.

Kas notiek, ja visu NCB kopējais neto finanšu aktīvu apjoms ir mazāks nekā aprēķinātais maksimālais apjoms?

Par aprēķināto maksimālo līmeni zemāks neto finanšu aktīvu apjoms parasti nerada problēmas. Šāda situācija vērojama pašlaik. Neto finanšu aktīvi kopš 2014. gada sarukuši, savukārt apgrozībā esošo banknošu apjoms turpina pieaugt. Tas nozīmē, ka visas euro zonas likviditātes pieprasījums, ko rada banknotes apgrozībā, ir lielāks nekā Eurosistēmas neto finanšu aktīvu radītais likviditātes nodrošinājuma efekts. Likviditātes vajadzības tiek nodrošinātas, izmantojot monetārās politikas instrumentus – Eurosistēmas regulārās refinansēšanas operācijas vai strukturālās operācijas, piemēram, monetārās politikas tiešo pirkšanu vai strukturālās reversās operācijas.

Kas notiek, ja visu NCB kopējais neto finanšu aktīvu apjoms ir lielāks nekā aprēķinātais maksimālais apjoms?

Tas nekad nav noticis un maz ticams, ka notiks. LNFA ir NCB un ECB vienbalsīga vienošanās un visas iesaistītās puses apņēmušās to ievērot. Turklāt risku, ka kopējais neto finanšu aktīvu apjoms var būt pārāk liels, mazina arī konservatīvu pieņēmumu izmantošana, nosakot neto finanšu aktīvu apjoma limitu. Tas nozīmē, ka, pat ja neto finanšu aktīvi pārsniegtu maksimālo apjomu un tādējādi monetārās politikas operāciju apjoms būtu mazāks, nekā sākotnēji paredzēts, iespējams, joprojām pastāvētu vēlamā strukturālās likviditātes pozīcija. Tādējādi monetārās politikas operāciju apjoms šādā gadījumā var būt mazāks par vēlamo monetārās politikas efektīvai īstenošanai, bet stāvoklis īstermiņā nebūtu kritisks un ECB īstenotu korektīvu pasākumu. Ja nepieciešama korektīva rīcība, Padomei ir dažādi instrumenti, lai nodrošinātu pietiekamu monetārās politikas operāciju apjomu. Piemēram, runājot par refinansēšanas operāciju apjomu, Padome var izmantot likviditāti samazinošas operācijas vai samazināt obligāto rezervju prasības.

Kas notiek, ja citu faktoru attīstība, piemēram, banknošu apjoms apgrozībā, atšķiras no gaidītā?

LNFA gada kalibrēšanas pamatā ir konservatīvi pieņēmumi. Tādējādi neto finanšu aktīvu apjoma limits ietver pietiekamas rezerves neparedzētu norišu novēršanai. Piemēram, nosakot maksimālo apjoma nākamajam gadam, tiek pieņemts, ka apgrozībā esošo banknošu apjoms saglabāsies nemainīgs attiecīgā gada 3. ceturksnī novērotajā vidējā līmenī.

Kādos apstākļos LNFA varētu nonākt pretrunā ar monetāro politiku?

LNFA tika pieņemts, lai novērstu neto finanšu aktīvu nonākšanu pretrunā ar monetāro politiku. Ja neto finanšu aktīvu apjoms tomēr pārsniedz kopējo maksimālo līmeni, iespējams, ka monetārās politikas operāciju apjoms varētu sarukt tiktāl, ka būtu traucēta efektīva monetārās politikas īstenošana (kā minēts iepriekš).

Būtisks ir ne tikai neto finanšu aktīvu apjoms, bet arī struktūra. Piemēram, ja atsevišķi monetārās politikas darījumi un ar monetāro politiku nesaistīti darījumi viens otru kompensē (piemēram, vienā darījumā notiek vērtspapīra iegāde un otrā – tas pats vērtspapīrs tiek pārdots), var tikt sūtīti pretrunīgi signāli par ECB monetārās politikas nodomiem vai tikt samazināta monetārās politikas efektivitāte. Vēl viens piemērs – centrālo banku darījumi ārvalstu valūtās, kas var ietekmēt valūtu kursus vai tik kļūdaini interpretēti kā valūtas kursa intervence. Lai nodrošinātu, ka šādi gadījumi nav pretrunā ar monetāro politiku, ECB apstiprinājusi LNFA papildinošus pasākumus, t.sk. ECB Pamatnostādni par nacionālo centrālo banku iekšzemes aktīvu un pasīvu pārvaldības operācijām (pārstrādāta versija) (ECB/2019/7) un ECB lēmumu par otrreizējo tirgu valsts sektora aktīvu iegādes programmu (ECB/2015/10; ar grozījumiem). Pamatnostādne kontrolē NCB operāciju neto likviditātes efektu, bet lēmumā noteikti ierobežojumi arī attiecībā uz specifisku vērtspapīru apjomu, kas atbilst dalībai "Valsts sektora vērtspapīru iegādes programmā", visos Eurosistēmas centrālo banku turējumos.

Kā tiek nodrošināts, ka ieguldījumu operācijas neietekmē monetārās politikas nostāju?

Kā norādīts iepriekš, LNFA nosaka NCB maksimālo neto finanšu aktīvu apjomu. Vienlaikus tiek ierobežots NCB darījumu, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem, likviditātes efekts. Otrkārt, darījumos, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem, NCB un ECB rīkojas kā institucionālie ieguldītāji. Ja NCB veic iegādes portfeļiem, kas nav saistīti ar monetāro politiku, tās ievēro tādus pašus kritērijus kā citi institucionālie ieguldītāji un pieņem lēmumus nesaistīti ar monetāro politiku. Tām jāievēro LNFA paredzētie noteikumi un citas attiecīgās pamatnostādnes. ECB regulāri saņem informāciju par NCB 1) darījumiem, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem – dažiem no tiem nepieciešams iepriekšējs ECB apstiprinājums; 2) aktīviem un saistībām un 3) gaidāmajiem un faktiskajiem neto finanšu aktīviem. ECB var veikt korektīvu pasākumu, ja darījumi, kas netiek īstenoti monetārās politikas mērķiem, ir pretrunā ar monetārās politikas nostāju. Visbeidzot, Padome var pieņemt īpašus pasākumus, kas ir saistoši NCB.

Kāpēc NCB aktīvi un pasīvi, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, tiek turēti slepenībā?

NCB aktīvus un pasīvus, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, publisko atbilstoši nacionālajiem un Eiropas noteikumiem. Saskaņā ar šiem noteikumiem NCB pieņem lēmumu, vai publicēt informāciju par aktīviem un pasīviem, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, t.sk. par portfeļiem, kas nav saistīti ar monetāro politiku. Lielākā daļa nacionālo centrālo banku sniedz papildu informāciju gada pārskatā vai citās publikācijās un interneta vietnē, norādot, piemēram, aktīvus valsts un privātā sektora parāda dalījumā. Līdzīgi citiem ieguldītājiem NCB neizpauž informāciju, kas ļautu citiem izdarīt secinājumus par viņu veiktajiem ieguldījumiem.

Eurosistēmas uzdevums nav publiskot informāciju par NCB aktīvu un pasīvu, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, struktūru.

Kā tiek nodrošināts, ka portfeļi, kas nav saistīti ar monetāro politiku, netiek ļaunprātīgi izmantoti aizliegtās monetārās finansēšanas operācijās?

ECB ir atbildīga par ECBS centrālo banku monitorēšanu attiecībā uz monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu, kā norādīts Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB Statūtos. Šis jautājums netiek aplūkots LNFA, kas attiecas tikai uz vēlamo strukturālās likviditātes pozīciju monetārās politikas īstenošanai un tādējādi nosaka neto finanšu aktīvu apjomu. LNFA neregulē ne aktīvu un pasīvu, kas netiek turēti monetārās politikas mērķiem, struktūru, ne to iegādes veidu.

Lai monitorētu atbilstību monetārās finansēšanas aizliegumam, ECBS centrālajām bankām jāinformē ECB par saviem aktīviem un ECB jānodrošina, ka NCB nefinansē valdības, veicot to emitēto parāda instrumentu iegādes sākotnējā tirgū. ECB arī monitorē iegādes otrreizējā tirgū. Šādu pārbaužu un novērtējumu rezultātus publicē ECB gada pārskatā.

Kas notiek, ja tiek pārkāpti monetārās finansēšanas aizlieguma noteikumi?

Šādus pārkāpumus neregulē LNFA, bet Līguma par Eiropas Savienības darbību (t.i., galvenā Eiropas tiesību akta) 123. un 124. panta noteikumi. ECB Padome noteica noteikumus par visām NCB ieguldījumu operācijām, lai nodrošinātu, ka tās nebūtu pretrunā monetārās finansēšanas aizliegumam. Valdības parāda instrumentu iegādes sākotnējā tirgū ir aizliegtas un NCB jāsniedz pārskats par saviem darījumiem otrreizējā tirgū. ECB monitorē atbilstību monetārās finansēšanas aizliegumam un ziņo par šā monitoringa rezultātiem gada pārskatā.

Informācija aktualizēta 2019. gada 15. novembrī, atspoguļojot 2019. gadā veikto LNFA regulāro pārskatīšanu. LNFA pārskata vismaz reizi piecos gados.