Pieci fakti, kas jāzina par Māstrihtas līgumu

15.02.2017.

1. Ar šo Līgumu tika nodibināta Eiropas Savienība

Māstrihtas līgums, kura oficiālais nosaukums ir "Līgums par Eiropas Savienību", iezīmēja jaunu pakāpi, "veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību". Tas ielika pamatu vienotai valūtai – euro – un ievērojami paplašināja sadarbību starp Eiropas valstīm vairākās jaunās jomās:

  • tika radīta Eiropas pilsonība, kas ļauj iedzīvotājiem dzīvot dažādās dalībvalstīs un brīvi pārvietoties starp tām;
  • tika izveidota kopēja ārpolitika un drošības politika;
  • tika panākta ciešāka policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās.

Līgums tika parakstīts Nīderlandes pilsētā Māstrihtā, kas atrodas tuvu Beļģijas un Vācijas robežām. Ar to noslēdzās vairāku gadu ilgās apspriedes starp valstu valdībām par Eiropas integrācijas padziļināšanu.

2. To parakstīja 12 valstis

Līgumu 1992. gada 7. februārī parakstīja pārstāvji no 12 valstīm – Beļģijas, Dānijas, Francijas, Vācijas, Grieķijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Portugāles, Spānijas un Apvienotās Karalistes.

Pēc tam Līgumu apstiprināja katras valsts parlaments, dažos gadījumos rīkojot referendumu. Māstrihtas līgums oficiāli stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī, kad arī oficiāli tika izveidota Eiropas Savienība.

Kopš tā laika vēl 16 valstis pievienojušās ES un pieņēmušas noteikumus, kas izklāstīti Māstrihtas līgumā vai līgumos, kas sekoja vēlāk.

3. Tas veidoja pamatu euro ieviešanai

Māstrihtas līgums pavēra ceļu vienotas Eiropas valūtas – euro – radīšanai. Tā bija kulminācija vairāku gadu desmitu ilgušām apspriedēm par ciešāku ekonomisko sadarbību Eiropā. Uz Līguma pamata tika izveidota arī Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Centrālo banku sistēma, un tajā aprakstīti arī to mērķi. Eurosistēmas galvenais uzdevums ir saglabāt cenu stabilitāti, nodrošinot stabilu euro vērtību.

Ideju par vienotu valūtu Eiropā pirmo reizi 20. gs. 60. gados ierosināja Eiropas Komisija. Taču sakarā ar nestabilo ekonomisko situāciju 20. gs. 70. gados projekts tika apturēts.

Eiropas līderi atdzīvināja ideju par vienotu valūtu 1986. gadā un 1989. gadā apņēmās īstenot trīs posmu pārejas procesu. Māstrihtas līgumā šie posmi tika oficiāli noteikti:

  • 1. posms (no 1990. gada 1. jūlija līdz 1993. gada 31. decembrim) – kapitāla brīvas aprites ieviešana starp dalībvalstīm;
  • 2. posms (no 1994. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim) –pastiprināta sadarbība starp nacionālajām centrālajām bankām un dalībvalstu ekonomikas politikas labāka saskaņošana;
  • 3. posms (no 1999. gada 1. janvāra līdz šim brīdim) – pakāpeniska euro ieviešana kopā ar vienotas monetārās politikas īstenošanu, par ko ir atbildīga ECB.

4. Tas ieviesa kritērijus, kas valstīm jāizpilda, lai pievienotos euro

Līdz ar vienotas valūtas ieviešanas grafika noteikšanu Līgumā arī tika izstrādāti noteikumi par to, kā euro darbosies praksē. Tas paredz arī, kā noteikt, vai valstis ir gatavas ieviest euro.

Šo konkrēto noteikumu (kurus dažkārt dēvē arī par Māstrihtas kritērijiem vai konverģences kritērijiem) mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti arī tad, kad valūta tiek ieviesta jaunās valstīs. Noteikumi paredz nodrošināt, lai valstīs, kuras pievienojas, tiktu panākta stabilitāte šādās jomās:

  • inflācija;
  • valsts parāda līmenis;
  • procentu likmes;
  • valūtas kurss.

5. Tas bija liels solis pretim Eiropas integrācijai

Kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas Eiropas valstis ir satuvinājušās, savukārt dažas politikas jomas, piemēram, ekonomiskā un fiskālā politika, palikušas valstu līmenī. Eiropas līderi vienojušies par papildu pasākumiem, lai veicinātu tālāku Eiropas valstu integrāciju:

  • 1997. gadā tika panākta vienošanās par Stabilitātes un izaugsmes paktu, ar kuru tiek nodrošināts, ka valstīs tiek īstenota stabila budžeta politika;
  • Eiropas Stabilitātes mehānisms tika izveidots, lai nodrošinātu finansiālu palīdzību tām euro zonas valstīm, kuras saskaras ar nopietnām finansējuma problēmām vai ir pakļautas to riskam;
  • Pēc finanšu krīzes tika izveidots Vienotais uzraudzības mehānisms un Vienotā noregulējuma padome, lai padarītu drošāku Eiropas banku sistēmu, kā arī palielinātu finanšu integrāciju un stabilitāti.

Šobrīd vairāk nekā 510 miljoni iedzīvotāju no 28 dalībvalstīm bauda priekšrocības, kuras sniedz Eiropas līmeņa sadarbība. Un 25 gadus pēc tam, kad tika panākta vienošanās par euro ieviešanas plānu, euro kļuvis par otro visvairāk tirgoto valūtu pasaulē, kā arī par daļu no 340 miljonu iedzīvotāju ikdienas 19 valstīs.