9.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 459/3

1.1.1.

Ierosinātā direktīva paplašina atbildīgo subjektu sarakstu, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2), lai tajā iekļautu pakalpojumu sniedzējus, kuri primāri veic “virtuālo valūtu” un “papīra valūtu” apmaiņu (ar ko ierosinātajā direktīvā saprot valūtu, kas pasludināta par likumīgu maksāšanas līdzekli (3)), un maka pakalpojumu sniedzējus, kas piedāvā piekļuvei virtuālām valūtām nepieciešamo personalizēto drošības datu glabāšanas pakalpojumus (turpmāk – “depozitāro maku pakalpojumu sniedzēji”) (4). Ierosinātajā direktīvā arī prasīts dalībvalstīm nodrošināt, ka virtuālo valūtu un papīra valūtu apmaiņas pakalpojumu sniedzēji un depozitāro maku pakalpojumu sniedzēji tiek licencēti vai reģistrēti (5). ECB stingri atbalsta šos noteikumus, kas atbilst Finanšu darba grupas (Financial Action Task Force; FATF) ieteikumiem (6), ņemot vērā, ka teroristi un citas kriminālas grupas pašlaik spēj pārskaitīt naudu virtuālās valūtas tīklos, slēpjot pārvedumus vai gūstot labumu no anonimitātes, ko zināmā mērā sniedz šādas maiņas platformas. Virtuālo valūtu izmantošana rada arī lielāku risku nekā tradicionālie maksāšanas līdzekļi, jo virtuālās valūtas pārvedamība ir atkarīga no interneta, un to ierobežo vienīgi attiecīgās virtuālās valūtas pamatā esošā datortīkla un IT infrastruktūras kapacitāte.

Šajā sakarā ECB norāda, ka digitālās valūtas ne vienmēr nepieciešams apmainīt tiesību aktos noteiktās valūtās. Tās var tikt izmantotas, lai iegādātos preces un pakalpojumus, neprasot apmaiņu tiesību aktos noteiktā valūtā vai neizmantojot depozitāro maku pakalpojumu sniedzēju. Uz šādiem darījumiem neattiektos neviens no ierosinātajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem, un šādi darījumi varētu tikt izmantoti nelegālu aktivitāšu finansēšanai.

1.1.2.

ECB atzīst, ka tehnoloģiskie sasniegumi, kas saistīti ar sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju, kas ir alternatīvo maksāšanas līdzekļu, piem., virtuālo valūtu, pamatā, potenciāli var palielināt maksāšanas un pārvedumu metožu efektivitāti, sasniedzamību un izvēli. Tomēr Savienības likumdevējām struktūrām nebūtu jārada iespaids, ka tās veicina privāti izveidotu digitālu valūtu izmantošanu, jo šādi alternatīvi maksāšanas līdzekļi nav ne tiesību aktos noteikta valūta, ne likumīgs maksāšanas līdzeklis, ko emitējusi centrālā banka vai cita valsts varas iestāde (7). ECB ir bažas attiecībā uz vairākām atšķirībām starp tām valūtām, uz ko ierosinātā direktīva atsaucas kā “papīra valūtām”, un “virtuālajām valūtām”, no kurām viena ir ar virtuālajām valūtām saistītais svārstīgums, kas parasti ir augstāks nekā valūtām, kuras emitējušas centrālās bankas vai kuru emisiju citādi apstiprinājušas centrālās bankas, jo šis svārstīgums ne vienmēr liekas saistīts ar ekonomiskajiem vai finansiālajiem faktoriem. Citas bažas pastāv attiecībā uz to, ka: a) atšķirībā no tiesību aktos noteikto valūtu turētājiem virtuālās valūtas vienību turētājiem parasti nav garantiju tam, ka tie spēs nākotnē savas valūtas vienības apmainīt pret precēm un pakalpojumiem vai tiesību aktos noteiktu valūtu; un b) tautsaimniecības dalībnieku paļaušanās uz virtuālās valūtas vienībām, ja tā nākotnē būtiski pieaugs, principā varētu ietekmēt centrālo banku kontroli pār naudas piedāvājumu, radot iespējamus riskus cenu stabilitātei, lai gan pāsreiz šis risks ir ierobežots. Tādēļ, lai gan ir pareizi, ka Savienības likumdevējas struktūras saskaņā ar FATF ieteikumiem regulē virtuālās valūtas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas aspektā, tām šajā kontekstā nebūtu jācenšas veicināt virtuālo valūtu plašāku izmantošanu.

1.1.3.

Termins “virtuālās valūtas” ierosinātajā direktīvā definēts kā “vērtības digitālais atspoguļojums, kuras neizsniedz centrālā banka vai valsts iestāde, kuras nav obligāti piesaistītas papīra valūtai, bet kuras fiziskas vai juridiskas personas pieņem kā maksāšanas līdzekli un kuras var nodot, glabāt vai tirgot elektroniskā veidā” (8).

Attiecībā uz šo definīciju ECB vēlētos izteikt vairākus specifiskus komentārus.

Pirmkārt “virtuālās valūtas” no Savienības viedokļa nav “valūtas” (9). Saskaņā ar Līgumiem un Padomes Regulas (EK) Nr. 974/98 noteikumiem euro ir vienīgā valūta Savienības ekonomiskajā un monetārajā savienībā, t. i., tajās dalībvalstīs, kuras par savu valūtu noteikušas euro (10). Saskaņā ar šo pieeju, kuru jau noteikušas vai šobrīd apsver citas jurisdikcijas, kuras regulē virtuālās valūtas apmaiņas platformas, piem., Kanāda, Japāna un ASV, ECB iesaka virtuālās valūtas definēt specifiskāk tādā veidā, kas nepārprotami norāda, ka virtuālās valūtas nav tiesību aktos noteiktas valūtas vai nauda (11).

Otrkārt, ņemot vērā to, ka virtuālās valūtas faktiski nav valūtas, būtu precīzāk tās uzskatīt par maiņas līdzekļiem nevis maksāšanas līdzekļiem. Turklāt ierosinātajā direktīvā paredzētā “virtuālo valūtu” kā maksāšanas līdzekļu definīcija neņem vērā to, ka dažos gadījumos virtuālās valūtas var tikt izmantotas mērķiem, kas nav saistīti ar maksāšanas līdzekļiem (12). Kā norāda Starptautisko norēķinu banka (SNB) sadalītās virsgrāmatas tehnoloģija, kas ir daudzu virtuālo valūtu pamatā, var tikt izmantota daudz plašāk kā tikai maksājumiem (13). Šajā sakarā FATF norāda, ka ar maksājumiem nesaistītā virtuālo valūtu izmantošana var ietvert vērtību uzkrāšanas produktus krājumu vai ieguldījumu vajadzībām, piem., atvasināto instrumentu, preču un vērtspapīru produktus (14). Jaunākām digitālajām valūtām, kas balstītas uz sarežģītākām sadalītās virsgrāmatas un blokķēžu tehnoloģijām, ir liels pielietojumu daudzums, kas pārsniedz izmantojumu maksājumu vajadzībām (15), t. sk., piem., tiešsaistes kazino. Ņemot vērā iepriekš minēto, ECB iesaka ierosinātās direktīvas virtuālo valūtu termina definīcijā norādīt arī citus iespējamos virtuālo valūtu pielietojumus.

ECB iesaka pielāgot virtuālo valūtu definīciju ierosinātajā direktīvā, lai ņemtu vēā iepriekš tekstā norādītos apsvērumus.

1.2.1.

Saskaņā ar ierosināto direktīvu dalībvalstīm prasīts izveidot centralizētus automatizētos mehānismus vai centrālās elektroniskās datu izguves sistēmas, kuras ļautu savlaicīgi identificēt fiziskās vai juridiskās personas, kurām ir maksājumu konti vai bankas konti to teritorijā atrodošās kredītiestādēs vai kuras šādus kontus kontrolē (16). Ierosinātās direktīvas Paskaidrojuma raksts precizē, ka šajā sakarā dalībvalstis var izvēlēties izveidot centrālo bankas reģistru vai datu izguves sistēmu atkarībā no tā, kas labāk atbilst to pastāvošajam regulējumam (17). Tādēļ dalībvalstīm ir iespēja par bankas (vai maksājumu) kontu centrālā reģistra administratoru noteikt nacionālo centrālo banku (NCB). Turklāt saskaņā ar ierosināto direktīvu piekļuve šādam centrālajām reģistram būs atļauta finanšu ziņu vākšanas vienībām un citām kompetentajām iestādēm.

1.2.2.

ECB iepriekš paudusi viedokli, ka, lai izvērtētu, vai pārkāpts Līgumā noteiktais monetārās finansēšanas aizliegums, Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) NCB uzticētie uzdevumi saistībā ar centrālā banku konta reģistra izveidi netiek uzskatīti par centrālās bankas uzdevumiem un tie arī neveicina šādu uzdevumu izpildi (18). ECB uzskata, ka centrālā reģistra izveide saskaņā ar Direktīvas (ES) 2015/849 30. pantu nepārprotami ir valdības uzdevums, jo šādas izveides mērķis ir nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un teroristu finansēšanas novēršana. Nolūkā aizsargāt ECBS dalībnieku finansiālo neatkarību un novērst bažas par monetāro finansēšanu saistībā ar valdības uzdevumu izpildi ECB uzsver, ka, uzņemoties centrālā kontu reģistra operatora uzdevumu, nacionālajos tiesību aktos, ar kuriem īsteno ierosināto direktīvu, būtu jāiekļauj izmaksu atlīdzināšanas mehānisms, kurā paredzētas skaidrs procedūras visu to NCB radušos izmaksu monitorēšanai, sadalei un aprēķināšanai, kuras saistītas ar centrālā reģistra darbības un piekļuves nodrošināšanu.