Finanšu struktūras, kreditēšanas pieaugums un mājokļu cenas jaunajās ES dalībvalstīs – politikas izaicinājumi ceļā uz euro

Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta Lukasa Papademosa runa, Latvijas Bankas organizētajā konferencē,
Rīgā 2005. gada 19. septembrī

I. Ievads

Man ir liels prieks uzstāties šeit, Latvijas Bankas organizētajā konferencē, valstī, kurai kā vienam no svarīgiem tirdzniecības centriem ir bijusi tik nozīmīga loma Eiropas vēsturē. Sākotnēji šī loma daļēji atspoguļoja tās ģeogrāfisko atrašanās vietu pie viena no Eiropas senākajiem tirdzniecības ceļiem – tā dēvētā "ceļa no varjagiem uz grieķiem", ko izmantoja, lai tirgotos arī ar Latvijas dzintaru, un tas tika izmantots jau senās Grieķijas un Romas impērijas laikā. Vēlāk Rīga – pilsēta, kurā mēs šodien esam sapulcējušies, – kļuva par vienu no nozīmīgākajām Hanzas savienības loceklēm, kas 14. un 15. gadsimtā kontrolēja tirdzniecību nemierīgajā Baltijas jūrā. Šodien Latvijā ir moderna un dinamiska tautsaimniecība, tai atkal ir svarīga loma Eiropas tirdzniecībā pēc veiksmīgas pārejas uz tirgus ekonomiku pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā.

Tirdzniecība un finanses vienmēr ir bijušas cieši saistītas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka, tāpat kā Latvijas tautsaimniecība, arī Latvijas finanšu sistēma piedzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas. Latvija sasniegusi būtisku progresu, attīstot savu finanšu struktūru, un izveidojusi institucionālo un juridisko bāzi, kas nepieciešama uz tirgu orientētai finanšu sistēmai.[1] Šodien tās finanšu tirgi strauji attīstās jaunos virzienos un sniedz vērtīgus pakalpojumus gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumu sektoram, veicinot modernas, strauji augošas tautsaimniecības funkcionēšanu.

Tā kā es uzrunāju cienījamu auditoriju, kas ir Latvijas ekonomikas eksperti, uzskatu, ka būtu pareizi paraudzīties plašāk un vispusīgāk, aplūkojot finanšu sektora attīstību ne tikai Latvijā, bet visās jaunajās ES dalībvalstīs kopumā. Pēc pārskata par nozīmīgākajām iezīmēm, kas raksturo minēto valstu finanšu struktūras, galveno uzmanību veltīšu diviem jautājumiem, kas nesen guvuši ievērojamu politikas veidotāju un plašsaziņas līdzekļu uzmanību, – spēcīgam kreditēšanas pieaugumam un strauji augošām mājokļu cenām. Pēc tam pievērsīšos svarīgākajam – šo norišu radītajām problēmām un attiecīgajām politiskajām atskaņām.

II. Jauno dalībvalstu finanšu struktūru raksturīgās iezīmes

Daudzi no jums bijuši aculiecinieki ievērojamai jauno dalībvalstu tautsaimniecības un finanšu sistēmas transformācijai Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā pēdējo desmit gadu laikā. Arī šo valstu un Rietumeiropas valstu finanšu struktūru konverģence bijusi nozīmīga. Valsts finanšu struktūras, t.i., visa finanšu tirgus, instrumentu un institūciju kopuma, modernizācijai ir izšķiroša nozīme reālajā un potenciālajā tautsaimniecības izaugsmē, un tai pievērsuši lielu uzmanību gan zinātnieki, gan politikas veidotāji.[2] Finanšu struktūra katrā valstī ir atšķirīga, atspoguļojot dažādu faktoru un daudzveidīgu tradīciju ietekmi, bet laika gaitā tautsaimniecības attīstības un finanšu integrācijas procesā arī šīs struktūras mainās. Jauno ES dalībvalstu pašreizējām finanšu struktūrām raksturīgas piecas galvenās iezīmes.

Pirmkārt, finanšu jomas vispārējā attīstības pakāpe Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs joprojām ir zemāka nekā euro zonā. Īpaši tas attiecas uz banku finanšu starpniecību un uz mājsaimniecību sektoru. Piemēram, banku finansējuma īpatsvars IKP ir daudz mazāks nekā euro zonā.[3] Var apgalvot, ka, saglabājoties nelielam finanšu starpniecības apjomam, tas varētu negatīvi ietekmēt efektīvu uzkrājumu novirzīšanu ieguldījumiem un tāpēc būs nepieciešamas tālākas finanšu reformas.

Otrkārt, kapitāla tirgi šajās valstīs joprojām ir samērā vāji attīstīti. Tādējādi nefinanšu sabiedrību veiktā kotētu kapitāla vērtspapīru un parāda vērtspapīru emisija, lai finansētu savus ieguldījumus un darbību, nav tik ievērojama kā euro zonas valstīs. Tas varbūt ir pārsteigums, ņemot vērā, ka jauno ES dalībvalstu akciju tirgu izaugsme pēdējos gados bijusi ļoti spēcīga un tiešām strauja. Kapitāla vērtspapīru gada vidējais ienesīgums lielākajā daļā minēto valstu ievērojami pārsniedzis šo rādītāju euro zonas akciju tirgos. No vienas puses, būtiskais kapitāla vērtspapīru cenu pieaugums jaunajās dalībvalstīs varbūt atspoguļoja akciju pamatvērtības kāpumu. No otras puses, šī norise var atspoguļot arī piedāvājuma ierobežojumus – uzņēmumu jaunu kapitāla vērtspapīru ierobežotu emisiju un samērā nelielo biržā kotēto akciju sabiedrību skaitu. Piemēram, lielākajā daļā jauno ES dalībvalstu piecu lielāko kotēto akciju sabiedrību īpatsvars kopējā tirgus kapitalizācijā un apgrozījumā ir ļoti augts. Tā kā šo tirgu likviditāte ir visai zema, cenu pārmaiņas nedaudzos uzņēmumos varētu samērā spēcīgi ietekmēt akciju tirgus vispārējo cenu līmeni.

Kopumā finansēšana ar banku palīdzību joprojām ir galvenā starpniecības forma un galvenā finanšu struktūras iezīme vairākumā jauno dalībvalstu. Neraugoties uz to, kapitāla vērtspapīru finansējums pēdējo gadu laikā stabili pieaudzis, kaut arī kapitāla tirgos iegūtais uzņēmumu naudas līdzekļu apjoms joprojām ir diezgan neliels. Turklāt finanšu pārskatu dati, ko savāc un apkopo ECB ciešā sadarbībā ar jaunajām dalībvalstīm, liecina par to, ka apjomu atlikumu ziņā akcijas un citi kapitāla vērtspapīri ir svarīgs nefinanšu sabiedrību finansējuma avots, galvenokārt lielā nekotēto kapitāla vērtspapīru īpatsvara dēļ. Šis kapitāla vērtspapīru finansējuma veids (piemēram, ģimenes kapitāls, kas ieguldīts mazos uzņēmumos) arī papildina euro zonas nefinanšu sabiedrību kapitāla vērtspapīru finansējuma lielo īpatsvaru.[4] Sešās jaunajās dalībvalstīs, par kurām pieejami dati par biržā nekotētajiem kapitāla vērtspapīriem, to īpatsvars kopējā kapitāla vērtspapīru finansējumā ir 80% un vairāk.

Treškārt, jauno ES dalībvalstu finanšu sektorā vērojama nozīmīga ārvalstu dalība īpašuma tiesību, finansējuma un ieguldījuma ziņā. Tas īpaši redzams banku sektorā, kur gandrīz visās šajās valstīs dominē ārvalstu īpašnieki. Taču tāpat ir arī citās jomās. Piemēram, ievērojama daļa valdības un uzņēmumu finansējuma ieplūst no ārvalstīm, un daudzu lielo uzņēmumu akcijas tiek kotētas ārvalstu biržās.

Ceturtkārt, lielākajā daļā jauno ES dalībvalstu notikusi nozīmīga finanšu institūciju, īpaši banku konsolidācija, kas veicinājusi šo valstu banku sektora drošību un stabilitāti. Konsolidācija ietekmējusi arī akciju tirgus. Piemēram, visi trīs Baltijas akciju tirgi nesen apvienojās ar Skandināvijas OMX tirgiem un izmanto kopīgu tirdzniecības platformu.

Visbeidzot, ir skaidrs, ka vairākās jaunajās dalībvalstīs var būt nepieciešami turpmāki juridiskās bāzes un tirgus infrastruktūras uzlabojumi, lai izveidotu caurredzamākus un efektīvākus finanšu tirgus. Tas attiecas arī uz finanšu darījumu partneru lielāku caurredzamību, kas noteikti vēl vairāk veicinātu šo valstu finanšu tirgu integrāciju euro zonas tirgos.

No šā pārskata redzams, ka, neraugoties uz iepriekšējos gados sasniegto nozīmīgo progresu, jauno ES dalībvalstu un euro zonas finanšu struktūru konverģences process vēl nav pabeigts. Es vēl atgriezīšos pie šā jautājuma, kā arī pie tā, kā mēs redzam jauno dalībvalstu turpmāko ceļu. Tagad pievērsīšos divām problēmām, kas ir ļoti aktuālas gan Latvijā, gan vairākās citās jaunajās dalībvalstīs, – spēcīgajam kreditēšanas kāpumam un strauji augošajām mājokļu cenām.

III. Kreditēšanas kāpums

Runājot par kredītu tirgiem, sākšu ar trim raksturīgiem faktiem. Pirmkārt, dinamisks privātā sektora kreditēšanas kāpums, kas ir ievērojami augstāks par euro zonas vidējo pieauguma tempu, vērojams vairākās jaunajās ES dalībvalstīs. Īpaši spēcīgs privātajam sektoram izsniegto kredītu pieaugums bija vērojams Baltijas valstīs un Ungārijā, kur gada kāpuma temps pēdējos gados sasniedza 30–50%. Citās valstīs, piemēram, Čehijā un Slovākijā, privātajam sektoram piešķirto aizdevumu kāpuma temps bijis mērenāks, bet pēdējā laikā paaugstinājies, savukārt Polijā tas ievērojami krities pēc kulminācijām, kas tika sasniegtas aptuveni desmitgades mijā. Otrkārt, Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs kredītu attiecība pret IKP joprojām ir ievērojami zemāka nekā euro zonā. Treškārt, lielākajā daļā šo valstu aizdevumu palielināšanās finansēta gan no iekšzemes, gan no ārējiem avotiem. Kreditēšanas pieauguma sākotnējos posmos iekšzemes uzkrājumu kāpums, daļēji atspoguļojot augošo uzticēšanos banku sistēmām un šo valstu vispārējās finanšu attīstības padziļināšanos, bija īpaši svarīgs banku finansējuma avots. Vēlāk, procentu likmēm samazinoties un patēriņa tieksmei palielinoties, bankas arvien vairāk paļāvās uz ārējiem finansējuma avotiem.

Analizējot kreditēšanas pieaugumu sektoru dalījumā, ir diezgan skaidrs, ka galvenais kreditēšanas dinamikas virzītājfaktors bija aizdevumi mājsaimniecībām – galvenokārt hipotēku kredīta veidā. Spēcīgā konkurence šajā tirgus segmentā mudinājusi bankas ievērojami palielināt aizdevumus mājsaimniecībām. Turpretī uzņēmumu sektoram izsniegto banku kredītu pieaugums bijis mazāks. To daļēji var izskaidrot ar faktu, ka ievērojama nefinanšu sabiedrību sektora ieguldījumu daļa finansēta no nesadalītās peļņas un ārvalstu kapitāla, ieskaitot kredītus no citu valstu bankām un ārvalstu tiešās investīcijas.

Vēl viena uzkrītoša un potenciāli bažas radoša kreditēšanas pieauguma iezīme dažās jaunajās dalībvalstīs ir ārvalstu valūtās izsniegto aizdevumu lielais īpatsvars. Šie aizdevumi galvenokārt izsniegti euro, lai gan pēdējā laikā pieaugusi arī citās valūtās izsniegto aizdevumu nozīme. Parasti tie izsniegti nefinanšu sabiedrībām, bet Baltijas valstīs un Polijā – arī mājsaimniecībām. Aizņēmumus ārvalstu valūtā veicinājušas zemākas aizņemšanās izmaksas un finanšu liberalizācija dažās valstīs pirms pievienošanās ES. Lielāko daļu aizdevumu ārvalstu valūtā saņēmuši lielāki multinacionāli uzņēmumi, kuru ienākumi galvenokārt ir ārvalstu valūtā, un tāpēc tos var uzskatīt arī par instrumentu nodrošināšanai pret valūtas risku. Kopumā aizņēmumi ārvalstu valūtā vairāk izplatīti valstīs ar fiksētu valūtas kursa režīmu vai valūtas kursa mērķa zonas režīmu, īpaši Baltijas valstīs. Tomēr lielākajā daļā Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu banku sektoru neto ārējās saistības joprojām ir nelielas, izņemot Igauniju un Latviju, kur neto ārējās saistības 2004. gada beigās sasniedza attiecīgi 23% un 17% no IKP.

IV. Mājokļu cenas

Kā jūs labi zināt no Latvijas pieredzes, straujš kreditēšanas kāpums bija vērojams vienlaikus ar spēcīgu mājokļu cenu palielinājumu, īpaši noteiktos mājokļu tirgus segmentos, piemēram, lielo pilsētu dzīvokļiem. Tomēr katrā valstī vērojama pilnīgi atšķirīga aina, un ir grūti saskatīt vispārējas tendences. Dažās valstīs, t.sk. Baltijas valstīs, mājokļu cenu pieauguma temps rakstāms ar divciparu skaitli, bet citur, piemēram, Čehijā, mājokļu cenu dinamika bija mērenāka. Tomēr kopumā mājokļu cenas daudzās jaunajās dalībvalstīs pēdējos gados cēlušās straujāk nekā vidēji euro zonā, bet, protams, no daudz zemāka bāzes līmeņa. Turklāt visā reģionā strauji aug mājokļu būvniecība, atspoguļojot lielo pieprasījumu pēc tiem. Protams, īpašumu cenas pēdējo gadu laikā strauji kāpušas arī vairākās euro zonas valstīs, kā arī citās pasaules valstīs, īpaši ASV un Lielbritānijā. Tātad šī parādība nav raksturīga tikai dažām jaunajām ES dalībvalstīm.

Apspriežot mājokļu cenu tendences, svarīgi paturēt prātā vairākas īpašas jauno dalībvalstu mājokļu tirgu iezīmes. Te es konkrēti domāju vispārējo ļoti lielo un joprojām augošo tādu īpašnieku daļu, kuri dzīvo savos īpašumos, vai arī faktu, ka institucionālās procedūras, kas saistītas ar attīstītākiem mājokļu tirgiem (piem., juridiskā bāze, vienkārša īpašuma nodošana citai personai, dažādi pieejamās apdrošināšanas veidi, labas vērtēšanas metodes vai alternatīvas hipotekārā finansējuma formas) dažās valstīs vēl joprojām ir pašā attīstības sākumā. Ar to var izskaidrot, kāpēc darījumu apjoms salīdzinājumā ar visu dzīvojamās platības fondu daudzās jaunajās dalībvalstīs joprojām ir neliels. Tomēr ir labi, ka vairākās valstīs tiek veikts ievērojams darbs, lai uzlabotu institucionālo kārtību un piedāvātos finanšu pakalpojumus.

Kā var izskaidrot novēroto mājokļu cenu dinamiku? Ļoti labvēlīgie finansēšanas nosacījumi un mājsaimniecību uzskats, ka mājokļu cenas droši vien turpinās palielināties arī turpmāk, būtiski veicinājuši lielo pieprasījumu pēc mājokļiem. Savukārt mājokļu tirgus piedāvājums, kā par to liecina tādi nesenie rādītāji kā izsniegto būvatļauju un pabeigto mājokļu skaits, ir daļēji un pakāpeniski reaģējis uz spēcīgajiem cenu signāliem. Ja turpinās palielināties jaunu māju piedāvājums, tas nedaudz mazinās spiedienu uz tirgu un veicinās mājokļu cenu pieauguma kritumu.

V. Politikas problēmas

No šā finanšu struktūru un konkrēti kredītu un mājokļu tirgu nozīmīgāko iezīmju pārskata izriet vairāki ar politiku saistīti jautājumi. Kā būtu jānovērtē finanšu stabilitātes riski, kuri var būt saistīti ar šīm tendencēm un tirgus iezīmēm? Kas ir galvenās problēmas, kuras risināmas politikas veidotājiem, t.i., valdībām, centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm? Kādiem jautājumiem jāpievērš uzmanība nākamajos gados? Lūk, dažas atbildes uz šiem jautājumiem.

Sākšu ar straujā kreditēšanas kāpuma un lielā mājokļu cenu pieauguma potenciālo ietekmi uz finanšu stabilitāti jaunajās ES dalībvalstīs. Ievērojams kreditēšanas pieaugums var izraisīt bažas kaut vai tāpēc, ka pirms banku krīzēm bieži novēroti periodi ar pārmērīgu kreditēšanas palielināšanos. Šo apgalvojumu var pamatot ar teorētiskiem argumentiem un plašiem empīriskiem pētījumiem. Tomēr gribu uzsvērt, ka banku krīze nav nenovēršamas sekas kādam periodam ar pārmērīgu kreditēšanas pieaugumu. Taču pastāv vairāki teorētiski skaidrojumi, kāpēc kredītu bums saistīts ar augstāku briesmu varbūtību bankām, īpaši banku aizdevumu cikliskums. Varbūt riski tiek par zemu novērtēti kreditēšanas cikla kāpuma fāzē, tādējādi pazeminoties kreditēšanas nosacījumiem un aizņēmēju vidējam "kvalitātes" līmenim. Tā var rasties lielāki ar kreditēšanu saistīti zaudējumi, kad notiek nākamā tautsaimniecības lejupslīde, vai arī kā sekas tā dēvētajam finanšu akcelerācijas mehānismam, kad pārmērīgs optimisms par nākotnes ienākumiem var palielināt aktīvu novērtējumus un tādējādi arī uzņēmumu pašu kapitālu, kas pēc tam atspoguļojas lielākā pieprasījumā pēc ieguldījumiem un kredītiem un tālākā aktīvu cenu pieaugumā.

Tā ir teorija – bet par ko būtu jāuztraucas mums konkrētajā jauno dalībvalstu situācijā? Pirmkārt, pastāv draudi, ka strauja kreditēšanas palielināšanās var pavājināt banku spēju pietiekami kontrolēt un novērtēt riskus. Tas īpaši svarīgi jaunajām dalībvalstīm, kur banku kredītrisku novērtēšanu traucē tas, ka grūti noteikt prognozētos potenciālo nākotnes kredītu zaudējumus, jo nav pietiekami ilgas kredītvēstures. Šī problēma var būt vēl raksturīgāka tajos tirgus segmentos, kur agrāk nebija pietiekams pakalpojumu nodrošinājums, piemēram, mājsaimniecībām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Otrkārt, relatīvi nozīmīgie ārvalstu valūtas kredīti iekšzemes privātajam sektoram dažās valstīs varēja palielināt mājsaimniecību un pret valūtas risku nenodrošinātu nefinanšu sabiedrību pakļautību negatīvām valūtas kursa pārmaiņām. Treškārt, tā kā hipotēku kredītu līgumiem vairākās jaunajās dalībvalstīs parasti ir mainīgas procentu likmes, procentu likmju kāpumam būtu negatīva ietekme uz šo valstu mājsaimniecību spēju atmaksāt parādu.

Turklāt, tā kā hipotekārā kreditēšana lielākajā daļā dalībvalstu bijusi galvenais izaugsmes sektors, mājokļu cenu dinamika, kā minēts iepriekš, protams, ir svarīgs faktors, ko nepieciešams rūpīgi kontrolēt. Paredzams, ka nekustamā īpašuma cenu kāpuma tendence turpināsies vidējā un ilgākā termiņā, daļēji kā pakāpeniskas konverģences ar "veco" ES dalībvalstu cenu līmeni rezultāts. Būtu jau jauki cerēt, ka šāda "dabiska" norise neizraisīs pārmērīgu un nenoturīgu mājokļu cenu pieaugumu. Tāpēc vajadzētu kontrolēt to, cik lielā mērā spēcīgs hipotekārās kreditēšanas un mājokļu cenu pieaugums varētu izraisīt hipotekārā kapitāla izņemšanu, kas savukārt vēl vairāk stimulētu patēriņu un tādējādi vēl vairāk veicinātu IKP un kreditēšanas kāpumu.

Novērtējot finanšu stabilitātes risku līdzsvarojumu, būtu jāņem vērā arī vairāki risku samazinoši faktori. Vispirms, kredītriskam vajadzētu būt ierobežotam, jo attiecība starp uzņēmumu un mājsaimniecību parāda atmaksāšanas saistībām un to ienākumiem joprojām ir ievērojami zemāka nekā euro zonā. Turklāt labvēlīgas izaugsmes prognozes un labākas izredzes attiecībā uz mājsaimniecību reāli izmantojamiem ienākumiem saistībā ar izlīdzināšanās procesu, kā arī pašreizējās zemās procentu likmes privātā sektora aizņēmējiem varētu atvieglot parādu atmaksāšanu. Turklāt banku rentabilitātes uzlabošanās lielākajā daļā jauno dalībvalstu palīdzējusi tām saglabāt stabilu kapitāla bāzi, kam arī vajadzētu uzlabot to spēju absorbēt šokus. Visbeidzot, lielākajā daļā valstu pēdējos gados peļņu nenesošo kredītu īpatsvars kopējā kredītu atlikumā ir samazinājies vai saglabājies mazs. Taču jāuzsver, ka banku aktīvu kvalitātes rādītāji parasti liecina par jau pagājušiem periodiem. Tā kā riski var pieaugt strauja kāpuma posmā, kredītu kvalitātes pasliktināšanos var pamanīt tikai pēc tam, kad pagājis ievērojams laiks, ja pasliktinās vispārējā ekonomiskā situācija. Tā kā lielākajā daļā jauno dalībvalstu pēdējos gados vērojams samērā straujš ekonomiskās izaugsmes temps, kredītportfeļu spēja izturēt izaugsmes šokus līdz šim nav pārbaudīta.

Neraugoties uz vispārējo pozitīvo jauno dalībvalstu finanšu stabilitātes prognozi tuvākajam laikam, potenciālie riski, ko ietver straujš kreditēšanas palielinājums, prasa nepārtrauktu attiecīgo valstu iestāžu modrību. Atspoguļojot šīs bažas, centrālās bankas un uzraudzības iestādes veikušas vairākus pasākumus, reaģējot uz straujo kreditēšanas kāpumu. Visbiežāk piemērotos pasākumus var klasificēt kā "morālo pārliecināšanu". Tā ietver pastiprinātu centrālo banku informācijas sniegšanu ar finanšu stabilitātes pārskatu vai citu līdzekļu palīdzību par riskiem, kas saistīti ar strauju kreditēšanas kāpumu, kā arī uzraudzības iestāžu rekomendācijas ar mērķi palielināt banku izpratni par riskiem. Dažās valstīs, lai samazinātu kreditēšanas palielināšanos, tika izmantota arī stingrākas monetārās politikas (piemēram, Latvijā) un fiskālo pasākumu, kas samazinātu stimulu aizņemties (piemēram, Igaunijā), ieviešana. Tomēr šie pasākumi vēl nav bijuši pietiekami, lai mazinātu kreditēšanas pieauguma tempus Baltijas valstīs, kas visā 2005. gada vidus posmā saglabājās ļoti augstā līmenī. Tāpēc finanšu regulēšanai un nepārtrauktai uzraudzībai jānodrošina stabilas aktīvu kvalitātes saglabāšana. Turklāt fiskālā politika arī var veicināt makroekonomisko stabilitāti un tādējādi palīdzēt samazināt svārstības finanšu tirgos.

Visbeidzot vēlos runāt par jautājumu, kas ir nedaudz "tuvāks mājām". Tā kā stabils banku kredītu pieaugums var turpināties līdz pat dažu jauno dalībvalstu pievienošanās brīdim euro zonai un pat euro ieviešanai sekojošajos gados, būtu lietderīgi apsvērt, vai nākotnē tas varētu ietekmēt visu euro zonu kopumā. Ņemot vērā spēcīgās īpašumtiesību un citas saites starp euro zonas bankām un jauno dalībvalstu bankām, varētu apgalvot, ka iespējams riska transmisijas kanāls ES iekšienē. Taču, ņemot vērā, ka jauno dalībvalstu banku sektoriem ir samērā mazs īpatsvars euro zonas banku grupu kopējos aktīvos, šāds potenciāls kaitīgās ietekmes risks šķiet visai neliels.

VI. Finanšu struktūru perspektīvas un finanšu stabilitātes riski

Kādas ir finanšu struktūru perspektīvas un kādi ir potenciālie finanšu stabilitātes riski turpmākajos gados? Kopumā ņemot, jauno dalībvalstu tautsaimniecību paredzamās izlīdzināšanās ietekme uz to finanšu struktūrām gan finanšu, gan reālajā izteiksmē acīmredzot izpaudīsies divos galvenajos virzienos. Pirmkārt, paredzams, ka tās rezultātā vairāk pieaugs finanšu starpniecība un tālāk attīstīsies kapitāla tirgi līdz pat euro zonai atbilstošam līmenim. Otrkārt, tā droši vien veicinās nebanku finanšu starpnieku (piemēram, pensiju fondu un dzīvības apdrošināšanas sabiedrību) lomas palielināšanos, kuru aktivitāte ir ļoti neliela salīdzinājumā ar euro zonas valstīm. Tā rezultātā paredzams, ka nākamajos 10 gados lielākajā daļā jauno dalībvalstu finanšu sektora bilances būtiski palielināsies. Tāpat arī obligāciju un akciju tirgos paredzama ievērojama izaugsme vienlaikus ar dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām un pensiju fondiem. Ņemot vērā minētās norises, jauno dalībvalstu galvenā politikas problēma ir banku sistēmas drošības nodrošināšana un finanšu tirgu spēcīga un stabila attīstība.

Pastāv vairāki potenciāli apdraudējumi, kas varētu rasties, finanšu sistēmām paplašinoties, īpaši kapitāla mobilitātes un finanšu tirgu integrācijas apstākļos. Vairāku attīstības valstu pieredze liecina, ka finanšu tirgus pārpilnība var pazemināt ārējā parāda un iekšzemes finanšu instrumentu riska prēmijas vairāk, nekā paredzams saskaņā ar pamatrādītājiem. Šādos apstākļos ievērojama kapitāla ieplūde, straujš kreditēšanas kāpums un augstas aktīvu cenas var izraisīt situāciju, kad notiek ievērojama reālā valūtas kursa palielināšanās, – ar potenciāli nopietnu rezonansi tautsaimniecībā, ja gaidas kādā brīdī nepiepildās. Svarīgi aizsargāties pret šādiem potenciāliem riskiem. Jo, kā reiz teicis Lerijs Samerss (Larry Summers): "..jaunā finanšu vide ir kā automaģistrāle. Pa to var labāk nokļūt turp, kur dodies. Bet avārijas ir smagākas."

VII. Noslēguma piezīmes

Šis jauno dalībvalstu finanšu struktūru pārskats liecina, ka sasniegts ievērojams progress virzībā uz konverģenci ar euro zonu, bet joprojām pastāv nepieciešamība uzlabot finanšu infrastruktūru un nostiprināt juridisko bāzi. Esmu akcentējis divus galvenos jautājumus, kam pašlaik tiek pievērsta mūsu uzmanība vairākās dalībvalstīs, – spēcīgo kreditēšanas kāpumu un strauji augošās mājokļu cenas. Lai gan noteiktos apstākļos minētās tendences varētu radīt nozīmīgus finanšu stabilitātes riskus, pašreizējā posmā mēs tos uzskatām par samērā nelieliem, ņemot vērā, ka situācija katrā valstī ievērojami atšķiras. Tomēr svarīgi, lai iestādes un tirgus dalībnieki būtu modri un veiktu pasākumus, kas var palīdzēt samazināt risku īstenošanās iespēju un palielināt finanšu sistēmas spēju tiem pretoties. Līdz šim svarīgākais ir drošas makroekonomiskās politikas īstenošana – īpaši piesardzīgas fiskālās politikas īstenošana, kas var veicināt nenoturīga kopējā pieprasījuma kāpuma mazināšanu un ierobežot lielu tekošā konta deficītu. Arī fiskālajiem pasākumiem vajadzētu likvidēt nodokļu izkropļojumus, kas varētu pastiprināt īpašuma cenu dinamiku. Turklāt tālāka uzraudzības mehānismu un prakses nostiprināšana un banku izmantoto riska vadības metožu uzlabošana palīdzēs gan ierobežot daļu potenciālo risku, gan uzlabot finanšu sistēmas šoku absorbēšanas spēju. Taču ir skaidrs, ka uzraudzības iestādes nevar uztvert finanšu stabilitāti kā pašu par sevi saprotamu. Britu valstsvīrs un filozofs Edmunds Bērks (Edmund Burke) reiz atzīmēja, ka nevar plānot nākotni pēc pagātnes scenārija. Šo atziņu nevajadzētu aizmirst, īpaši finanšu stabilitātes un uzraudzības jomā un sevišķi ņemot vērā faktu, ka jauno dalībvalstu modernā finanšu vēsture vēl ir diezgan īsa.

Paldies par uzmanību!



[1] Sk.: European Central Bank. Financial Sectors in EU Accession Countries. July 2002.

[2] Sk., piem.: Amable, B., Chatelain, J.-B. Can Financial Infrastructures Foster Economic Development? Journal of Development Economics, 64(2), April 2001, pp. 481–498; Bonin, J., Wachtel, P. Financial Sector Development in Transition Economies: Lessons from the First Decade. Financial Markets, Institutions & Instruments, 12(1), February 2003, pp. 1–66 un Ndikumana, L. Financial Development, Financial Structure, and Domestic Investment, Journal of International Money and Finance, 24(2), June 2005, pp. 651–673.

[3] Izņemot Kipru un Maltu, kas šajā ziņā nedaudz vairāk salīdzināmas ar euro zonu.

[4] Characteristics of corporate finance in the euro area. European Central Bank. Monthly Bulletin, February 2001, pp. 37–50.

Kontaktinformācija presei