Kas ir ekonomiskais atslābums?
18.07.2018.
Ekonomiskais atslābums ir jēdziens, ko lieto, runājot par tautsaimniecībā neizmantoto resursu apjomu. Iekārtas, kas rūpnīcā stāv dīkā, vai cilvēki, kas nespēj atrast darbu, ekonomista skatījumā nozīmē atslābumu, bezdarbību.
Iemesls, kāpēc pastāv atslābums, parasti ir nepietiekams pieprasījums salīdzinājumā ar to, cik daudz tautsaimniecība spētu saražot. Tāpēc ekonomisti vēlas gūt priekšstatu par neizmantoto resursu apjomu, jo tas var sniegt svarīgus signālus par to, kas norisinās tautsaimniecībā.
Kāpēc centrālās bankas monitorē tautsaimniecībā neizmantoto resursu apjomu?
Ja tautsaimniecībā ir liels neizmantoto resursu apjoms, tas parasti nozīmē, ka daudz cilvēku ir darba meklējumos. Pat tad, ja tautsaimniecībā sākas izaugsme, šajā posmā spiediens uz ražotājiem palielināt algas vēl ir neliels. Tas savukārt nozīmē, ka viņiem nav nepieciešamības celt savu produktu cenas, lai nosegtu augstākas darba samaksas izmaksas. Tādējādi nepastāv briesmas, ka inflācija varētu kļūt nekontrolējama, un tas attiecīgi nozīmē, ka centrālā banka var nemainīt procentu likmes. Centrālā banka var pat apsvērt iespēju stimulēt tautsaimniecību, piemēram, samazinot procentu likmes vai izmantojot nestandarta pasākumus, lai novērstu pārāk spēcīgu un ilgstošu inflācijas pazemināšanos vai pat deflāciju.
Taču pēc kāda laika, nodarbinātībai pieaugot un uzņēmumiem palielinot ražošanas apjomu, atslābums sāk izzust. Tuvojas brīdis, kad tautsaimniecība sasniegusi pilnu jaudu. Kļūst arvien grūtāk atrast jaunus darbiniekus un ražotājiem nākas palielināt darba samaksu, lai noturētu esošos strādājošos. Rezultātā gaidāms arvien krasāks cenu kāpums. Tas nozīmē, ka centrālajai bankai varētu būt pienācis laiks paaugstināt procentu likmes, lai nodrošinātu cenu stabilitāti.
Tādējādi neizmantoto resursu apjoms ietver informāciju par inflācijas spiedienu tautsaimniecībā pašlaik un nākotnē. Tas ir viens no faktoriem, kas var palīdzēt centrālajai bankai pieņemt monetārās politikas lēmumus – kad tai būtu jāpaaugstina vai jāpazemina procentu likmes. Ir vitāli svarīgi, lai šādas politikas pārmaiņas notiktu īstajā brīdī. Sasteigta procentu likmju paaugstināšana var kavēt tautsaimniecības atveseļošanos, savukārt pārāk ilga kavēšanās var izraisīt inflācijas kāpumu.
Kā mēra nepietiekamu resursu izmantošanu?
Izmērīt nepietiekamu resursu izmantošanu ir visai sarežģīti, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc ekonomisti tik bieži apspriež šo jēdzienu. Lai to novērtētu, ekonomisti bieži izmanto ražošanas apjoma starpību – atšķirību starp apjomu, kas faktiski tiek saražots tautsaimniecībā (faktisko ražošanas apjomu), un apjomu, kādu būtu iespējams saražot (potenciālo ražošanas apjomu). Faktiskā ražošanas apjoma mērs ir iekšzemes kopprodukts. Potenciālais ražošanas apjoms ir jēdziens, kas attiecas uz preču un pakalpojumu apjomu, ko iespējams saražot tautsaimniecībā, ja tās resursi (piemēram, darbaspēks, iekārtas, infrastruktūra un tehnoloģijas) tiek izmantoti efektīvi, un kādu iespējams nodrošināt ilgstoši.
Faktiskais ražošanas apjoms var būt lielāks vai mazāks par potenciālo ražošanas apjomu. Ja tas ir mazāks, ekonomisti to dēvē par negatīvu ražošanas apjoma starpību. Tā notiek tad, ja tautsaimniecībā ir neizmantota jauda jeb atslābums. Ja faktiskais ražošanas apjoms ir lielāks par potenciālo ražošanas apjomu, ekonomisti to dēvē par pozitīvu ražošanas apjoma starpību. Tā notiek apstākļos, kad pieprasījums ir ļoti augsts un tautsaimniecība darbojas intensīvāk, nekā būtu iespējams ilgtermiņā.
Tā kā potenciālais ražošanas apjoms ir teorētisks jēdziens un to nav iespējams tieši izmērīt, speciālisti tā novērtēšanai izmanto dažādas metodes. Attiecīgi tiek iegūti atšķirīgi rezultāti. Lai viss būtu vēl sarežģītāk, bieži vien visnedrošākās potenciālā ražošanas apjoma aplēses tiek iegūtas tieši par to periodu, kurš visvairāk interesē centrālās bankas – par neseno pagātni un pašreizējo periodu. Tāpēc nepietiekama resursu izmantošana un ražošanas apjoma starpība nepārtraukti ir ekonomisko debašu degpunktā.