9.5.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 109/10

1.1.

Ierosinātā direktīva ir ļoti atzinīgi vērtējama iniciatīva, jo ar to izveido visaptverošu tiesisko regulējumu maksājumu pakalpojumiem ES. Pašreizējā ar maksājumiem saistīto tiesību aktu dažādība apgrūtina Vienotās euro maksājumu zonas (Single Euro Payments Area, SEPA) ieviešanu. Maksājumu nacionālo tiesību aktu saskaņošana palīdzēs banku nozarei SEPA izveidošanā. Turklāt “maksājumu iestādes” jēdziena ieviešanas rezultātā tiks saskaņoti maksājumu pakalpojumu tirgus piekļuves noteikumi. Tomēr, lai pilnībā izmantotu saskaņotu tiesību aktu sniegtās iespējas, jāpievērš uzmanība ierosinātās direktīvas darbības jomas saskaņošanai ar E-naudas direktīvas (2) darbības jomu, jo īpaši ņemot vērā vajadzību nošķirt maksājumu pakalpojumus, kas balstās uz maksājumu kontiem, un e-naudas maksājumu pakalpojumus, kas balstās uz centralizētu grāmatvedību. Ja tiks atlikta ierosinātās direktīvas pieņemšana, var tikt apdraudēta SEPA atbilstošo sistēmu ieviešana 2008. gada 1. janvārī un pilnīga pāreja uz tām 2010. gadā. Šajā sakarā ierosinātās direktīvas III un IV sadaļa ir būtiskas, jo tās saskaņotu noteikumu kopumu par informācijas prasībām, apstiprināšanu, izpildi un saistībām attiecībā uz maksājumu darījumiem. Liekas, ka politiskos un juridiskos jautājumus šajās ierosinātās direktīvas sadaļās varētu atrisināt salīdzinoši īsā laikā. Ja vienošanās panākšana ieilgst, būtu jāapsver iespēja atteikties no dažām ierosinātās direktīvas daļām, dodot priekšroku SEPA veiksmīgai ieviešanai vajadzīgo daļu pieņemšanai.

1.2.

Tomēr daži ierosinātās direktīvas aspekti izraisa virkni jautājumu, kas sīkāk izklāstīti tālāk tekstā.

2.1.

Jauna “maksājumu iestādes” jēdziena ieviešana ir pasākums, kas saskaņo pašreiz atšķirīgās pieejas nacionālajos tiesību aktos attiecībā uz fiziskajām un juridiskajām personām, kas sniedz maksājumu pakalpojumus, neesot kredītiestādes, e-naudas iestādes vai pasta žironorēķinu iestādes. Tomēr ierosinātā direktīva neprecizē, kādas darbības var veikt šādas maksājumu iestādes. Saskaņā ar ierosināto direktīvu maksājumu iestādes var publiski iegūt līdzekļus, lai sniegtu maksājumu pakalpojumus. Tomēr šie līdzekļi nevar būt noguldījumi vai citi atmaksājami līdzekļi Konsolidētās banku direktīvas (3) 3. panta izpratnē, vai e-nauda kā noteikts E-naudas direktīvas 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā (skatīt ierosinātās direktīvas 10. panta 1. punktu).

2.2.

Šajā sakarā no ierosinātās direktīvas formulējuma nav skaidrs, vai maksājumu iestādes var turēt līdzekļus, kuru ekonomiskās un juridiskās īpašības ir līdzīgas noguldījumiem vai e-naudai. Maksājumu iestāžu spēja nodrošināt maksājumu kontus norāda, ka maksājumu iestādes var turēt līdzekļus ilgāku laiku, nekā vajadzīgs maksājuma darījumu pabeigšanai. Šis jautājums rada bažas, jo ierosinātās direktīvas 65. panta 4. punkts atsaucas uz “krājkontiem”, nenorādot kur un kādiem mērķiem šādi konti tiek turēti. Tomēr ierosinātās direktīvas 8. un 9. apsvērums nosaka, ka maksājumu iestādes nevar pieņemt noguldījumus. Šie jautājumi tiek sīkāk apskatīti tālāk tekstā.

2.3.

Jāatzīmē arī, ka saskaņā ar ierosinātās direktīvas pielikuma 4. punktu maksājumu iestādes var veikt maksājumu darījumus, ja līdzekļus aptver kredītlīnija, nepastāvot ierobežojumiem kredīta piešķiršanai attiecībā uz kredīta apmēru un/vai kredīta termiņu.

3.1.

Attiecībā uz noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu turējumiem jāatgādina, ka Konsolidētās banku direktīvas 3. pants aizliedz uzņēmumiem, kas nav kredītiestādes, pieņemt noguldījumus vai citus atmaksājamus līdzekļus no sabiedrības. Lai gan Konsolidētā banku direktīva nedefinē noguldījumu pieņemšanu, “noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu” jēdzienu šajā direktīvā plaši interpretējusi Eiropas Kopienu Tiesa, kas norādījusi, ka “jēdziens” citi atmaksājami līdzekļi “attiecas ne tikai uz finanšu instrumentiem, kam ir raksturīga atmaksas īpašība, bet arī uz tiem, uz kuriem, neskatoties uz šādas īpašības trūkumu, attiecas līgumiska vienošanās atmaksāt saņemtos līdzekļus” (4). Nav svarīgi, vai šādi līdzekļi saņemti kā noguldījums vai citā veidā, piemēram, “turpināta obligāciju emisija un citi salīdzināmi vērtspapīri” (5), kā norādīts Konsolidētās banku direktīvas priekštecē. Tādēļ “jebkura naudas pieņemšana var būt noguldījumu pieņemšana (plašākā nozīmē), ja tā saistīta ar saņemtās naudas atmaksu. Šajā sakarā nav svarīgi, vai prasība atmaksāt līdzekļus pastāv jau līdzekļu saņemšanas laikā (un ir šī darījuma” būtiska “sastāvdaļa) vai arī šis pienākums rodas tikai līgumisku tiesību rezultātā” (6). Noguldījumu pieņemšanas interpretācijā “būs jāievēro aizsargājamo noguldījumu apmērs un” kreditēšanas darbību “īpašību interpretācija, ņemot vērā riskus, kurus uzskata par nozīmīgiem saistībā ar noguldījumu atgūšanas aizsardzību. Rezultāts parasti ir vērsts uz plašu interpretāciju gan attiecībā uz noguldījumu pieņemšanu, gan kreditēšanu” (7).

3.2.

Ņemot vērā iepriekš minēto, liekas, ka maksājumu iestādes faktiski pieņems noguldījumus no to klientiem. Šādā gadījumā, ja maksājumu iestāde kļūst maksātnespējīga, tās turētie līdzekļi būs daļa no tās īpašuma un būs pieejami visu tās kreditoru prasību apmierināšanai. Noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšana ir banku darbības jēdziena pamats, kā tas norādīts “kredītiestādes” definīcijā, kas noteikta Konsolidētās banku direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā (8). Banku darbība pamatjēdziena maiņu ir rūpīgi jāapsver no monetārās politikas, maksājumu sistēmu stabilitātes un drošības, finanšu stabilitātes un statistikas viedokļa, un attiecībā uz visiem šiem jautājumiem ECBS ir plaša kompetence. Maksājumu iestāžu darbība nenovēršami aptver sabiedrības līdzekļu turēšanu pat tad, ja tas notiek ierobežotā laika posmā. Tādēļ nosakot šādas darbības uzraudzības prasības un nodrošinājumu jāņem vērā patērētāju aizsardzība un finanšu stabilitāte.

4.1.

Kopumā ierosinātā direktīva ļaus maksājumu iestādēm darboties vieglākā uzraudzības režīmā kā tas, kuru piemēro saskaņā ar Konsolidēto banku direktīvu. Papildus apstiprināšanas procedūrai, kura balstās uz dažām kvalitātes prasībām, maksājumu iestādēm būs jāievēro normatīvo regulējumu, kas: i) galvenokārt balstās uz vairākām vispārīgi izstrādātām informācijas atklāšanas prasībām, un ii) neietver kapitāla prasības attiecībā uz aprēķināmiem riskiem (skatīt ierosinātās direktīvas 5. pantu). Vieglais uzraudzības režīms rada bažas, kuras apstiprina tas, ka ierosinātā direktīva prasa pilnīgu saskaņotību (skatīt ierosinātās direktīvas 78. pantu) atšķirībā no tās pieejas, kas izmantota citos Kopienas tiesību aktos, kuri reglamentē finanšu pakalpojumu uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu.

4.2.

ECB uzskata, ka ir iespējams uzlabot ierosinātās direktīvas maksājumu iestāžu regulējumu trīs galvenajās jomās. Pirmkārt, neskaidrā maksājumu iestāžu un citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju nošķiršana ļoti apgrūtina risku un attiecīgo nodrošinājumu novērtējumu. Tas attiecas ne tikai uz to, vai maksājumu iestādes var turēt līdzekļus, kurus ir grūti atšķirt no noguldījumiem, bet arī uz to spēju izsniegt kredītus, kas finansēti, izmantojot no sabiedrības pieņemtu naudu (skatīt ierosinātās direktīvas pielikuma 4. punktu). Otrkārt, ierosinātā direktīva neapskata ar maksājumu pakalpojumiem saistītās dažādās risku kategorijas. Šajā sakarā jāatgādina, ka uz kredītiestāžu sniegtajiem maksājumu pakalpojumiem attieksies īpašas kapitāla prasības, kas saistītas ar šādu pakalpojumu operacionālo risku (9). Treškārt, var norādīt, ka ierosinātajā direktīvā noteiktā apstiprināšanas procedūra balstās uz kritērijiem, kas pieļauj pārāk plašu interpretāciju nacionālajā līmenī. Dalībvalstis noteiktos apstākļos var arī atteikties no dažām apstiprināšanas prasībām (10).

4.3.

Ņemot vērā šos apsvērumus, liekas, ka ierosinātajā direktīvā pastāv neatbilstība starp maksājumu iestāžu darbības jomu un uzraudzības režīmu, kurā šīs darbības tiks veiktas. Pēc tam, kad tiks precizēta maksājumu iestāžu darbības joma, balstoties uz ar tām saistīto risku novērtējumu, jāapsver atbilstošu kapitāla prasību noteikšana un/vai līdzīgs nodrošinājums (piem., sākotnējā kapitāla prasības, garantijas).

4.4.

Kapitāla prasību nepiemērošana maksājumu iestādēm var radīt iespēju izvēlēties uzraudzības veidu. Neatkarīgi no tā, vai kredītiestādes maksājumu pakalpojumus sniegs tieši vai izmantojot meitasuzņēmumus, kas būs maksājumu iestādes, uz tām attieksies operacionālo risku, kā arī kredītrisku konsolidētā uzraudzība. Turpretī uz patstāvīgām maksājumu iestādēm vai maksājumu iestādēm, kas nav banku grupas daļa, kapitāla prasības neattieksies, neskatoties uz to, ka tās veic tās pašas darbības.

4.5.

Turklāt ierosinātajā direktīvā nav skaidrības par piederības un uzņēmējas dalībvalsts attiecīgo kompetento iestāžu atbildību. Piemēram, ierosinātās direktīvas 6. panta trešā daļa, kas regulē Eiropas pasu piešķiršanu maksājumu iestādēm, neprecizē, kura kompetentā iestāde kurā dalībvalstī atbildē par šādu maksājumu iestāžu uzraudzību. Būtu lietderīgi rūpīgāk apsvērt šos jautājumus.

4.6.

Piemērojot ierosinātās direktīvas 15. pantu, jāņem vērā ECBS un valstu centrālo banku kompetence attiecībā uz maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību un — attiecīgajās dalībvalstīs — valstu centrālo banku kompetence uzraudzības jomā.

4.7.

Kompetento iestāžu pilnvaras ierosinātās direktīvas 16. pantā būtu jāprecizē virknē aspektu. Pirmkārt, varētu tikt precīzāk norādīta “pārbaužu uz vietas” (16. panta b) punkts) darbības joma. Otrkārt, varētu tikt precizēta arī pilnvaru noteikt “samērīgu sodu” (16. panta d) punkts) nozīme. Treškārt, varētu tikt definēti nosacījumi atļaujas apturēšanai vai atsaukšanai (16. panta e) punkts), iespējams, izmantojot atsevišķu normu. Lai nodrošinātu pietiekami vienlīdzīgus darbības nosacījumus Eiropā un pietiekamu to iestāžu uzraudzību, kuras izmanto uzņēmejdarbības veikšanas brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, jāgroza ierosinātās direktīvas 16. pantu, lai nodrošinātu, ka visām kompetentajām iestādēm ir šajā pantā paredzētās pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz uzraudzību un lēmumu izpildes nodrošināšanu.

4.8.

Ierosinātās direktīvas 19. pants nosaka, ka dalībvalstis atļauj informācijas apmaiņu starp to kompetentajām iestādēm, centrālajām bankām, ECBS un ECB. Lai gan šis noteikums principā tiek vērtēts atzinīgi, tiek ieteikts gadījumos, kuros kompetentā iestāde nav centrālā banka un centrālā banka ir arī maksājumu sistēmu uzraugs, noteikumu papildināt, nosakot, ka: i) pirms atļaujas piešķiršanas vai apturēšanas/atsaukšanas kompetentā iestāde apspriežas ar centrālo banku; un ii) kompetentajām iestādēm ir pienākums sniegt informāciju attiecīgajai centrālajai bankai. Šādi noteikumi būtu lietderīgi, ņemot vērā centrālo banku atbildību par maksājumu jomu kopumā.

5.1.

Ja maksājumu iestādēm ir ļauts turēt līdzekļus, kas gan ekonomiski, gan juridiski kvalificējami kā noguldījumi, lai gan tie kā tādi nav konceptuāli raksturoti ierosinātajā direktīvā, riska līmenis būs līdzvērtīgs kredītiestāžu vai e-naudas iestāžu līmenim. Attiecīgi, aizsardzības līmenim būtu jābūt tādam pašam, kā tam, ko piemēro kredītiestādēm un/vai e-naudas iestādēm. No tā izriet, ka maksājumu pakalpojumus būtu vēlams atļaut kredītiestādēm vai e-naudas iestādēm. Tas nodrošinātu klientu līdzekļu pietiekamu aizsardzību un drošu finanšu darbību, un tādēļ tā ir pieeja, kurai ECB dod priekšroku.

5.2.

Ja kredītiestādēm un/vai e-naudas iestādēm noteikto aizsardzības līmeni nosaka arī maksājumu iestādēm, ir būtiski jāpārstrādā ierosinātās direktīvas II sadaļa.

6.1.

Ja tiek ieviesta maksājumu iestāžu ar atvieglotu uzraudzības režīmu kategorija, kā to ierosinājusi Komisija, ierosinātā direktīva jāgroza, lai precizētu, ka maksājumu iestādes nedrīkst maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus turēt ilgāk, kā ierobežotu laika posmu, kurā tie tiek pārvesti no maksātāja maksājuma saņēmējam, un ka tās nedrīkst reinvestēt šādus līdzekļus. Ierosinātās direktīvas 10. panta 2. punkta pašreizējais formulējums citādi varētu pieļaut secinājumu, ka tas, ka maksājumu iestādes atver kontus, nozīmē to, ka saņemtie līdzekļi var tikt reinvestēti par labu maksājumu iestādēm. Šādu precizējumu varētu izdarīt, piemēram, ierobežojot maksājumu iestāžu veiktās maksājuma pakalpojumu darbības līdz tām, kas norādītas ierosinātās direktīvas pielikuma 7. punktā. Pielikuma 5. punktā norādītās darbības arī varētu tikt attiecinātas uz maksājumu iestādēm ar precizējumu, ka karšu emisijas darbība ir saistīta ar prasību pēc kartes turētāja konta, kuru tur kredītiestādē. Turklāt maksājumu iestādēm nedrīkst ļaut sniegt kredītus saskaņā ar ierosinātās direktīvas pielikuma 4. punktu.

6.2.

Turklāt, lai izvairītos no atšķirīgām interpretācijām, varētu būt lietderīgi norādīt, kuras darbības var veikt attiecīgās iestādes, šādi sadalot ierosinātās direktīvas punktus: i) 1. līdz 7. punkts: kredītiestādes, ii) 1. līdz 3. punkts un 5. līdz 7. punkts: e-naudas iestādes un iii) 7. punkts: maksājumu iestādes. Turklāt, kā minēts iepriekš tekstā, pielikuma 5. punktā norādītās darbības iespējams arī varētu uzskatīt par darbībām, ko nodrošina maksājumu iestādes (11). To pašu varētu darīt ar pielikuma 5. punktā norādītajām darbībām, ja tiek nodrošināts, ka līdzekļi, kas saņemti no maksājumu pakalpojumu lietotājiem, lai sniegtu maksājumu pakalpojumus, nevar tikt izmantoti, lai sniegtu kredītus citiem maksājumu pakalpojumu lietotājiem.

6.3.

Lai aizsargātu maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus, varētu apsvērt arī citus obligātos nodrošinājumus. Piemēram, attiecībā uz dažiem nākotnes darījumu klīringa režīmiem klientu skaidra nauda, kas atrodas pie nākotnes darījumu klīringa brokeriem, dažās dalībvalstīs (piem., Vācijā un Apvienotajā Karalistē) un Amerikas Savienotajās Valstīs tiek uzskatīta par klienta īpašumu un nevis par skaidras naudas noguldījumu. Šo kārtību bieži nosaka īpašā tiesību aktā vai tā ir noteikta tiesu praksē. Neskarot šādas skaidrās naudas īpašumtiesības, kas dažu valstu likumdošanā varētu būt problemātiski, viena no iespējām varētu būt tālāk attīstot ierosinātās direktīvas 10. panta 2. punktā ietvertos nodrošinājumus, uzliekot maksājumu iestādēm par pienākumu maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus grāmatvedībā uzskaitīt atsevišķi. To varētu izdarīt grozot ierosināto direktīvu, lai nodrošinātu, ka maksājumu iestādēm tiek uzlikti šādi pienākumi: i) iezīmēt līdzekļus, kas saņemti konkrētiem darījumiem, ii) nodalīt līdzekļus, kas saņemti maksājuma darījumam, no citiem līdzekļiem, kas saņemti darbībām, kas nav maksājumu pakalpojumi, kā arī atsevišķi reģistrēt tos maksājumu iestādes grāmatvedībā, iii) turēt maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus kontā ar tādu nosaukumu, kas skaidri norāda, ka tie ir šādi līdzekļi, iv) neapvienot maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus ar maksājuma pakalpojuma sniedzēja līdzekļiem vai citu maksājumu pakalpojumu lietotāju vai citu personu līdzekļiem, v) nodrošināt maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus no trešo personu prasībām pret maksājumu iestādi, vi) maksājumu iestādei kļūstot maksātnespējīgai, maksājumu pakalpojumu lietotāju līdzekļus atgriezt laicīgi un pirms citu prasību apmierināšanas un vii) ja maksātnespējīgajai maksājumu iestādei nav pietiekamu līdzekļu naudas atgriešanai maksājumu pakalpojumu lietotājiem, atlikušos līdzekļus sadalīt maksājumu pakalpojumu lietotājiem proporcionāli to prasījumu attiecīgajai pamatsummai.

6.4.

Turklāt papildus jāizskaidro ierosinātās direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta atsauce uz papildu pakalpojumiem, kā, piemēram, “maksājumu darījumu izpildes garantija”, lai norādītu, ka šādi pakalpojumi paredzēti vienīgi maksājumu pakalpojumu lietotājiem, kuri piedalās darījumā.

6.5.

Visbeidzot, ierosinātās direktīvas 10. panta 3. punkts nosaka, ka maksājumu iestāžu darbība saskaņā ar piemērojamiem nacionālajiem un Kopienas tiesību aktiem neaptver tikai maksājumu pakalpojumu piedāvāšanu. No tā var secināt, ka maksājumu pakalpojumu iestādes var veikt darbības, kas pārsniedz ierosinātās direktīvas pielikumā uzskaitītās, no kā izriet divi apsvērumi. Pirmkārt, ierosinātā direktīva neuzskaita visas atļautās darbības. Pilns šo darbību novērtējumus no patērētāju aizsardzības un finanšu stabilitātes viedokļa var tikt veikts vienīgi, tad ja visas iespējamās darbības ir zināmas. Otrkārt, ja šādas darbības balstās nacionālajos tiesību aktos, ierosinātās direktīvas mērķis, proti, pilnīgas saskaņotības nodrošināšana, netiks sasniegts. Tādēļ ierosinātās direktīvas 10. panta 3. punktu būtu jāsvītro.

7.1.

Banku nozare šobrīd intensīvi izstrādā pakalpojumus, kas atbildīs SEPA prasībām. Jau 2008. gada 1. janvārī nozare plāno piedāvāt Eiropas maksājumu instrumentus pilsoņiem valsts iestādēm un komercsabiedrībām gan nacionālajiem, gan pārrobežu maksājumiem. SEPA izveidošana varētu būt problemātiska pašreizējā Kopienas tiesiskā regulējuma ietvaros, ņemot vērā atšķirīgos piemērojamos valstu tiesību aktus. Maksājumu tiesiskā regulējuma saskaņošana tāpēc ir nozīmīgs pasākums, kas banku nozarei palīdzēs SEPA izveidē. Uz SEPA attiecināmās ierosinātās direktīvas daļas (galvenokārt III un IV sadaļa) liekas mazāk pretrunīgas kā II sadaļa. Ja ierosinātās direktīvas pieņemšana tiek kavēta iepriekš minēto neprecizitāšu dēļ, varētu tikt kavēta arī SEPA īstenošana. Lai šādu kavēšanos novērstu, būtu lietderīgi izdalīt atsevišķi ierosinātās direktīvas II sadaļu. Tomēr šādai izdalīšanai jābūt atkarīgai no maksājumu iestāžu pakļaušanas atsevišķiem Kopienas tiesību aktiem. Šajā sakarā maksājumu iestāžu loma varētu tikt apsvērta plānotās E-naudas direktīvas pārskatīšanas kontekstā, lai panāktu saskaņotu juridisko un uzraudzības regulējumu dažādām maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijām.

7.2.

Cita iespēja būtu ECB Padomei pieņemt ECB regulu saskaņā ar Līguma 105. panta 2. punktu un Statūtu 22. pantu, kas regulētu konkrētos ar SEPA saistītos ierosinātās direktīvas jautājumus, kas ir ECBS kompetencē, atzīstot, ka ne visi SEPA veicinošie noteikumi var tikt pieņemti uz šāda pamata.

7.3.

Īpašs ar SEPA saistīts jautājums attiecas uz maksimālo izpildes laiku “D+1”, kas noteikts ierosinātās direktīvas 60. panta 1. punktā un 61. panta 1. punktā. Tiek sagaidīts, ka vairums maksājumu pakalpojumu sniedzēju šo prasību varēs izpildīt līdz 2010. gada 1. janvārim. Tomēr jāpatur prātā, ka nav notikusi apspriešanās ar nozares uzņēmumiem par “D+1” prasības sekām un ka dažām bankām var būt grūtības ar savlaicīgu tās ievērošanu.

9.1.

Ierosinātajai direktīvai būtu jāprecizē, ka maksājumu sistēmu operatoriem būs tiesības nošķirt dažāda veida maksājumu pakalpojumu sniedzējus attiecībā uz nosacījumiem, kas jāievēro, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji varētu gūt piekļuvi maksājumu sistēmām. To būtu jādara objektīvi un ar mērķi pārvaldīt ar maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saistītos riskus. Turklāt ierosinātās direktīvas 23. pantā 1. punktu būtu jāierobežo, lai tas nodrošinātu maksājumu iestādēm nediskriminējošu piekļuvi maksājumu sistēmām. Ierosinātās direktīvas 23. pantā 1. punktu būtu attiecīgi jāgroza.

9.2.

Jāsecina, ka ierosinātās direktīvas 23. panta 2. punkta nolūks ir atbrīvot Norēķinu galīguma direktīvā (13) noteiktās sistēmas no piekļuves nosacījumiem saskaņā ar 23. pantā 1. punktu. Tomēr šajā sakarā formulējums nav pietiekami precīzs, un tiek ieteikts tiešs atbrīvojums.

9.3.

Turklāt ierosinātajai direktīvai būtu skaidri jānosaka, ka klīringa un norēķinu pakalpojumu sniegšana ir pakļauta Eurosistēmas noteiktajiem uzraudzības standartiem saskaņā ar Līguma 105. panta 2. punktu. To varētu sasniegt, piemēram, attiecīgi grozot ierosinātās direktīvas 12. apsvērumu un 23. panta 2. punktu. Šajā sakarā Eurosistēma saistībā ar savu uzdevumu veicināt vienmērīgu euro zonas maksājumu sistēmu darbību apsvērs, vai maksājumu iestāžu dalība maksājumu sistēmās ir pietiekami droša un nerada nevajadzīgus riskus finanšu sistēmas stabilitātei.

9.4.

Visbeidzot, ierosinātās direktīvas 10. panta 1. punkta c) apakšpunkts paredz maksājumu iestādēm tiesības būt maksājumu sistēmu operatoram. Tā kā Kopienas tiesību akti šobrīd ne definē “maksājumu sistēmu operatora” jēdzienu, ne nosaka šādu operatoru juridisko formu, nav vajadzības noteikt maksājumu iestādēm (vai jebkurai citai ierosinātajā regulā apskatītajai maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijai) tiesības būt maksājumu sistēmu operatoram. Līdzīgi, būtu jāsvītro arī atsauce uz “maksājumu sistēmu vadību” ierosinātās direktīvas 23. panta nosaukumā un pirmajā daļā.

11.1.

Ierosinātās direktīvas darbības joma, kas izklāstīta 2.un 3. pantā, var tikt atšķirīgi interpretēta. Saskaņā ar 2. pantu ierosinātā direktīva attiecas uz izsmeļošu to darbību sarakstu, kas definētas kā maksājumu pakalpojumi un uzskaitītas ierosinātās direktīvas pielikumā. Saskaņā ar 3. pantu tajā ietverts arī, liekas, izsmeļošs atbrīvojumu no ierosinātās direktīvas piemērošanas saraksts, lai gan būtu lietderīgi to precizēt. Lai precizētu ierosinātās direktīvas 2. un 3. punkta saistību, ECB iesaka 3. panta pašreizējo nosaukumu aizstāt ar terminu “Atbrīvojumi”.

11.2.

Turklāt daži 3. pantā regulētie jautājumi ir problemātiski. Pirmkārt, liekas, ka ierosinātā direktīva nav tehnoloģiski neitrāla, jo tā diskriminējoši nošķir fiziskā un elektroniskā maksājuma veidus. Tādēļ tā var radīt nepamatotus aizspriedumus pret maksājumu pakalpojumiem papīra formā. Atkarībā no spēkā esošajiem nacionālajiem tiesību aktiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas pašlaik sniedz pakalpojumus papīra formā, var dārgāk izmaksāt to produktu efektīvāko elektronisko versiju ieviešana, jo uz viņiem attieksies ierosinātā direktīva, un tas, savukārt, var paildzināt vēlamo elektronisko maksājumu pakalpojumu ieviešanu.

11.3.

Otrkārt, atteikšanās no dažiem maksājumu pakalpojumiem, ko sniedz telekomunikāciju operatori, informācijas tehnoloģiju sistēmas un to tīkli, kā norādīts ierosinātās direktīvas 3. panta j) apakšpunktā, var tikt atšķirīgi interpretēts. Norma nav tehnoloģiski neitrāla un var tikt interpretēta pārāk šauri vai pārāk plaši (piem., var tikt izslēgti maksājumi tādās tiešā laika tirdzniecības sistēmās, kā eBay, lai gan faktiski tie neatšķiras no pakalpojumiem, uz ko attieksies ierosinātā direktīva). Tā rezultātā ierosinātā direktīva var tikt nevienādi īstenota Turklāt nav pilnībā skaidra atbrīvojuma un ierosinātās direktīvas pielikuma 8. un 9. punkta saistība. Tādēļ ECB iesaka svītrot ierosinātās direktīvas 3. panta j) apakšpunktu un tās pielikuma 8. un 9. punktu.

11.4.

Ciktāl ierosinātās direktīvas 3. panta f) apakšpunkts atsaucas uz vekseļiem papīra formā, būtu vispārēji jāatsaucas arī gan uz pārvedu vekseļiem, kurus aptver Ženēvas Konvencija (14), gan uz pārvedu vekseļiem, kurus tā neaptver.

12.1.

Nosakot definīcijas, ierosinātā direktīva izmanto divas pieejas. Dažos gadījumos definīcijas noteiktas, izmantojot konkrētu normu 4. pantā, bet citos gadījumos definīcijas izkaisītas dažādās ierosinātās direktīvas vietās (piem., 1. pantā (“kredītiestādes”, “elektroniskās naudas iestādes”, “pasta žironorēķinu iestādes” un “maksājumu iestādes”), 2. pantā (“maksājumu pakalpojumi” un “maksājumu darījums”), 29. pantā (“ietvarlīgumi”) un 51. pantā (“mikrouzņēmumi”)). Tiek ieteikts visas definīcijas iekļaut vienā ierosinātās direktīvas definīciju pantā, kas varētu būt pirmais pants. Līdzīga pieeja izmantota Konsolidētajā banku direktīvā.

12.2.

Tajā pašā laikā pastāv jautājumi attiecībā uz saskaņotību ar definīcijām un jēdzieniem, kas tiek lietoti spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos, piem., NGD. Piemēram, attiecībā uz “maksājumu sistēmas” definīciju ierosinātās direktīvas 4. panta 3. punktā, kurai būtu jābūt savietojamai ar “sistēmas” jēdzienu NGD, ņemot vērā iespējamo NGD noteikto sistēmu un citu maksājumu sistēmu mijiedarbību. Saskaņotību varētu pastiprināt ierosinātajā direktīvā ieviešot “maksātāja” un “maksājuma saņēmēja” definīciju, kuri ietverti ierosinātās direktīvas 3. pantā par līdzekļu pārvedumiem pievienoto informāciju par maksātāju (15).

12.3.

“Maksājumu iestādes” jēdzienu būtu jāgroza, lai izslēgtu iespēju fiziskām personām darboties kā maksājumu iestādēm, jotas izraisītu risku, ka maksājumu iestādes līdzekļi var sajaukties ar attiecīgās fiziskās personas līdzekļiem.

12.4.

Ierosinātās direktīvas 4. panta 7. punkta jēdziens “maksājumu konts” ir neprecīzs. Tas jāatrisina, jo ir būtisks maksājumu pakalpojumu jēdziena interpretācijā un maksājumu iestāžu darbības jomas interpretācijā. Pašreizējais formulējums ir neskaidrs attiecībā uz to, vai maksājumu pakalpojumu sniedzēji var nodrošināt maksājumu kontus. Ja maksājumu iestādēm atļauj nodrošināt maksājumu kontus, jāprecizē “parasto” bankas kontu un maksājumu kontu atšķirības. Turklāt precīzi jādefinē šādu kontu īpašības. Šajā kontekstā izvirzāmie jautājumi ir saistīti ar to, kam ir tiesības nodrošināt šādus kontus, kas tos var turēt un kāda ir to juridiskā forma un to izraisītās sekas.

12.5.

Cits jautājumus, kuru nepieciešams precizēt, ir jautājums par to, ko nozīmē maksājumu konta definīcijas atsaukšanās uz to, ka kontu izmanto “vienīgi maksājumu darījumiem”. Vai tas, piemēram, izslēdz procentus nesošu kontu pastāvēšanas iespēju vai kontu turēšanu ilgāk nekā nepieciešams darījuma veikšanai? Tāpat jānodrošina, ka maksājumu iestādes nevar maksāt procentus vai piedāvāt citus ieguvumus kontu turētājam.

12.6.

“Līdzekļu” definīcija ierosinātās direktīvas 4. panta 8. punktā būtu jāpārstrādā, aizstājot, cita starpā, vārdus “skaidra nauda” ar atsauci uz banknotēm un monētām.

12.7.

Saistībā ar “unikālā identifikatora” definīciju ierosinātās direktīvas 4. panta 15. punktā jāatgādina, ka ECB 2005. gada 15. decembra Atzinums CON/2005/56 par priekšlikumu EK regulai attiecībā uz naudas pārvedumiem pievienoto informāciju par maksātāju (16) ierosina konkrētu formulējumu “unikālā identifikatora” definīcijai, kas tagad ir atspoguļota ierosinātās direktīvas pašreizējā versijā. Tiek ieteikts saskaņot “unikālā identifikatora” definīciju gan ierosinātajā regulā, gan ierosinātajā direktīvā.

12.8.

Jēdziens “izpildes laiks” tiek lietots vairākos ierosinātās direktīvas apsvērumos un 26. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā un 35. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā, kā arī 35. pantā un IV sadaļas 2. nodaļas 2. iedaļā, bet netiek definēts. Izpildes laika kā konkrēta laika posma definēšana (kurš varētu tikt mērīts, piemēram, darba dienās vai darba stundās) būtu lietderīga, jo tā ļautu definēt maksimālo izpildes laiku. Turklāt ir daudz darījumu, kas tiek veikti, neizmantojot maksājumu kontu, (piem., naudas pārskaitījumi ārpus banku klientiem). Izpildes laika definīcijai ierosinātajā direktīvā būtu jāaptver arī šādus gadījumus.

12.9.

Eiropas Savienībā nav kopēja “darba dienu” kalendāra, un, lai gan termins tiek lietots visā ierosinātās direktīvas IV sadaļas 2. nodaļas 2. iedaļā, tas netiek definēts. Maksājumu apstrādes un operacionāliem nolūkiem, kā arī lai nodrošinātu to, ka pienākumu loks ir saprotams, būtu lietderīgi iekļaut šādu definīciju ierosinātajā direktīvā (definīciju pantā).

12.10.

Termins “skripturālā nauda” ierosinātajā direktīvā tiek lietots to nedefinējot, piem., ierosinātās direktīvas 3. panta b) apakšpunktā, 4. panta 8) punktā un ierosinātās direktīvas pielikuma 7. punktā. Tiek ieteikts noteikt skripturālās naudas definīciju (definīciju pantā), paturot prātā, ka vienīgi centrālas bankas un kredītiestādes (kas aptver e-naudas iestādes) var turēt šādus līdzekļus.

12.11.

Tāpat nedefinējot ierosinātās direktīvas 4. panta 2) punktā un 20. pantā tiek lietots termins “filiāle”. Tiek ieteikts noteikt “filiāles” definīciju, kas saskanētu ar definīciju Konsolidētās banku direktīvas 1. pantā 3. punktā.

12.12.

“Ietvarlīguma” definīciju būtu jāpārceļ no 29. panta uz definīciju pantu. Turklāt saskaņotības nolūkā terminu “ietvarlīgums” (“framework contract”) būtu jālieto visā ierosinātajā direktīvā, aizstājot alternatīvo terminu “ietvarlīgums” (“framework agreement”), kas lietots ierosinātās direktīvas 18. apsvērumā un 32. un 33. pantā.

13.1.

Jāprecizē, vai mītnes dalībvalstis var statistikas nolūkos pieprasīt maksājumu iestādēm, kam ir filiāles to teritorijās, par savu darbību ziņot šīs mītnes dalībvalsts kompetentajām statistikas iestādēm, tostarp, valsts centrālajai bankai un/vai valsts statistikas aģentūrai.

13.2.

Varētu nepārprotami precizēt, ka atsauce uz “jebkuru valūtu” ierosinātās direktīvas 2. pantā ir piemērojama attiecībā uz to valstu valūtām, kuras nav Kopienā.

13.3.

Ierosinātās direktīvas 1. panta nosaukums ir “Priekšmets”, un tāpēc tajā būtu jāiekļauj vienīgi ierosinātās direktīvas priekšmeta izklāsts. Būtu piemērotāk četras maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas iekļaut vienā “maksājumu pakalpojumu sniedzēja” definīcijā, kas iekļauta definīciju pantā, jo īpaši tāpēc, ka definīciju pants definē arī maksājumu pakalpojuma lietotāja jēdzienu.

13.4.

Ierosinātās direktīvas 11. panta 2. punkts par saistītajiem aģentiem, ārpakalpojumiem un meitas uzņēmumiem atsaucas uz “visu darbību” nodošanu ārpakalpojumiem. Tas ir problemātiski, jo ļauj izveidot fiktīvus uzņēmumus, kuri formāli atbilst ierosinātajai direktīvai, bet kuru faktisko darbību veic trešā persona, uz kuru šīs prasības neattiecas. Lai izvairītos no šādām sekām, ECB iesaka grozīt 11. pantu.

13.5.

Ierosinātās direktīvas 12. panta 1. punkts atsaucas uz “operacionālo risku” to nedefinējot. Vajadzīgo precizitāti varētu nodrošināt, piemērojot “operacionālā riska” definīciju ierosinātās Kapitāla pietiekamības direktīvas 4. panta 22. punktā (17).

13.6.

Uzskaites noteikumi ierosinātās direktīvas 13. un 44. pantā var radīt iespaidu, ka maksājumu iestādes uzskaites pienākumi nav garāki par vienu gadu. Šie pienākumi ciešāk jāsaskaņo ar Kopienas tiesību aktiem, piemēram, Trešās naudas atmazgāšanas direktīvas (18) 30. pantu, kas nosaka piecu gadu ilgu minimālo uzskaites pienākuma laiku.

13.7.

“Piekrišanas” jēdziens ierosinātās direktīvas 41. pantā nav pietiekami precīzs. Šajā sakarā ir nepieciešama norāde uz piekrišanas atsaukšanu un tās definīciju.

13.8.

Ierosinātās direktīvas 52. panta formulējums par līdzekļu atmaksu ir neviennozīmīgs, piemēram, atsaucoties uz tiesībām uz atmaksu, ja veiktā darījuma summa neatbilst summai, “kuru maksātājs sagaidītu, ja viņš būtu maksātāja stāvoklī”. Šis formulējums pieļauj plašu interpretāciju, kas palielina neskaidrību maksājumu nozarē, var izraisīt domstarpību skaita pieaugumu un atstāt patērētājus neaizsargātus. Lai samazinātu iespējamos tiesvedības riskus, būtu jāpasver 52. panta formulējuma precizēšana.

13.9.

Maksājuma galīgums ir būtisks maksājuma saņēmējam, un tādēļ jēdziens “informējis” ierosinātās direktīvas 53. panta 1. punktā ir pārāk plašs, jo laiks var ievērojami atšķirties, ja informācija ir pieejama, izmantojot maksātāja internetbanku vai publiski pieejamu pārskatu drukas ierīci, atšķirībā no gadījumiem, ja maksātājs informāciju saņem konta izraksta veidā pa pastu. Tādēļ ieteicamāks būtu noteikts laiks, kas saistīts ar pašu pārvedumu. Lai dotu maksātājam papildus laiku rīkoties, atļauto laika posmu varētu pagarināt no četrām nedēļām uz sešām.

13.10.

Lai gan jēdzieni “pieņemšana” un “neatsaucamība” ierosinātās direktīvas 54. un 56. pantā ir skaidri un noderīgi, tiem jābūt saskaņotiem ar NGD jēdzieniem “iekļaušana sistēmā” un “neatsaucamība”.

13.11.

Ierosinātās direktīvas 54. panta 2. punktu jāgroza, lai nodrošinātu, ka pagājušais laiks starp maksājumu saņemšanu un pieņemšanu nav nevajadzīgi pagarināts.

13.12.

Ierosinātās direktīvas 65. panta 1. punkts par līdzekļu pieejamību nosaka, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji dara līdzekļus pieejamus maksājuma saņēmējam tiklīdz šie līdzekļi ir kreditēti maksājuma saņēmēja kontā. Ir pats par sevi saprotams, ka līdzekļi ir pieejami tiklīdz tie kreditēti maksājuma saņēmēja kontā. Tādēļ būtu piemērotāk norādīt, ka līdzekļi ir jādara pieejami maksājuma saņēmējam tiklīdz maksājumu pakalpojumu sniedzējs tos saņēmis.

13.13.

Lai ļautu maksājumu sistēmām nodrošināt pēc iespējas efektīvāku tiešo apstrādi, ierosinātās direktīvas 66. panta 1. punkts jāgroza, iekļaujot atsauci un Starptautisko bankas konta numuru (IBAN) kā prioritāro unikālo identifikatoru visos gadījumos, tādējādi nodrošinot saskaņotu pieeju unikālo identifikatoru izmantošanā.