22.4.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/3

1.

ECB uzsver, ka šajā atzinumā paustie īpašie apsvērumi neierobežo tās iespējamo turpmāko ieguldījumu plašākās Eiropas līmeņa diskusijās par Eiropas uzraudzības kārtības reformu (3), jo īpaši attiecībā uz rekomendācijām, ko sniedz Komisijas izveidotā augsta līmeņa ekspertu grupa (4).

2.

ECB vairākas reizes paudusi viedokli (5), ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvas 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta redakcija) (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvas 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (pārstrādāta redakcija) (7) pašreizējā struktūra nevar tikt uzskatīta par vēlamo galīgo rezultātu, bet gan par vienu no pasākumiem ilgtermiņa procesā, kura mērķis ir pieņemt uz Eiropas Savienības finanšu iestādēm attiecināmu tieši piemērojamu 2. līmeņa ieviešanas pasākumu kopumu, kas atbilst saskaņā ar Lamfalisī pieeju izstrādātiem principiem un uzdevumiem. Direktīva 2006/48/EK paredz ierobežotu pieeju komitoloģijas procedūrai un ierobežotu piemērošanas jomu ieviešanas pasākumiem (8). Bāzeles II nolīguma (9) ieviešana sniedza vienreizēju iespēju šajā sakarā pārskatīt Direktīvu 2006/48/EK, bet šī iespēja netika izmantota. Tādēļ banku nozarē vēl ir daudz darāmā, lai varētu pilnībā baudīt Lamfalisī regulējuma pieejas ieguvumus. Šim procesam nepieciešams: i) Kopienas 1. līmeņa tiesību aktos noteikt tikai pamatprincipus, kas atspoguļo galvenos politiskos lēmumus jautājumu būtību, un ii) tehniska rakstura normas apvienot vienā vai vairākās tieši piemērojamās 2. līmeņa regulās, kas, pastiprināti izmantojot komitoloģijas procedūru, pakāpeniski kļūs par ES finanšu iestādēm piemērojamo tehnisko normu galvenajiem dokumentiem. Šajā sakarā ECB uzskata, ka vairums Direktīvas 2006/48/EK un Direktīvas 2006/49/EK tehnisko pielikumu jāpieņem kā 2. līmeņa pasākumi un, ciktāl tas atbilst vajadzībai nodrošināt nacionālās ieviešanas elastīgumu, kā Komisijas regulas.

3.

Ierobežotā iespēja izmantot būtiskus un strukturētus 2. līmeņa ieviešanas pasākumus saistībā ar Direktīvu 2006/48/EK un Direktīvu 2006/49/EK nosaka to, ka lielāka loma ir pamatnostādnēm Lamfalisī regulējums 3. līmenī. Šajā sakarā ECB atzīmē, ka ierosinātā direktīva pirmo reizi Direktīvā 2006/48/EK iekļauj tiešas atsauces uz Eiropas Banku uzraudzītāju komitejas (CEBS) pamatnostādnēm un ieteikumiem (10). ECB pilnībā apzinās šo pamatnostādņu sniegtās priekšrocības, ievērojamo darbu, ko CEBS ieguldījusi uzraudzības standartu un prakses saskaņošanā, kā arī nepieciešamību nodrošināt to ievērošanu dalībvalstīs. Tomēr, ņemot vērā, ka tās nav saistošas, šīs pamatnostādnes negarantē Kopienas tiesību aktu saskaņotu piemērošanu visās dalībvalstīs. Saskaņā ar “Labākas likumdošanas” principiem (11), Kopienas tiesību aktos būtu jāizvairās no šādu nesaistošu pamatnostādņu norādīšanas. Tā vietā ECB iesaka ierosinātajā direktīvā norādīt jomas, kurās CEBS tiek lūgta sniegt ieguldījumu uzraudzības prakses konverģences veicināšanā. Turklāt saskaņā ar Lamfalisī pieeju un 2. punktā norādīto, kā arī ņemot vērā turpmāko ieguldījumu saskaņota tiesiskā regulējuma pieņemšanā ES līmenī, dažos gadījumos var būt ieteicams Kopienas likumdevējiem šo 3. līmeņa nesaistošo CEBS pamatnostādņu saturu pēc būtības iekļaut saistošos Kopienas tiesību aktos ar 1. līmeņa aktu palīdzību, izmantojot koplēmuma procedūru, vai 2. līmeņa ieviešanas pasākumu veidā, kurus pieņemtu Komisija, izmantojot tās pilnvaras komitoloģijas procedūrā, un kurus piemērotu vienādi visās dalībvalstīs (12).

4.

ECB saprot, ka vairāku Komisijas ierosināto grozījumu Direktīvā 2006/48/EK un Direktīvā 2006/49/EK, pamatā ir nesenie finanšu satricinājumi un ka pašreizējos apstākļos nebija iespējama šo direktīvu restrukturizācija. Tomēr ECB uzskata, ka šo direktīvu radikāla pārskatīšana, ievērojot iepriekš tekstā minētos principus, ievērojami veicinātu Kopienas banku nozares tiesību aktu caurredzamību un juridisko noteiktību. Pašreizējie tirgus satricinājumi uzsvēruši arī to, cik svarīgi ir tiesību akti, kas var tikt viegli grozīti, lai pielāgotos mainīgiem apstākļiem, t. i., 2. līmeņa ieviešanas pasākumi, mazāk elastīgajiem 1. līmeņa aktiem atstājot vien pamatprincipus, kuri parasti ir pastāvīgāki. ECB aicina ES likumdevējus apsvērt iepriekš minētos ieteikumus, ņemot vērā arī augsta līmeņa ekspertu grupas secinājumus.

5.

Komisija nesen ierosinājusi divus ieviešanas direktīvu projektus, kas attiecas uz tehniskiem noteikumiem saistībā ar risku pārvaldību (13). ECB atzīmē, ka daži no šiem tehniskajiem noteikumiem attiecas uz vērtspapīrošanu un ārējo kredītreitinga iestāžu izmantoto metodiku. Lai gan ECB nav īpašu apsvērumu par šīm konkrētajām normām, tā piekrīt Komisijas viedoklim attiecībā uz 1. līmeņa un 2. līmeņa pasākumu pieņemšanas secību (14), saskaņā ar kuru: i) juridiskās saskaņotības un caurredzamības dēļ 2. līmeņa pasākumiem principā nevajadzētu tikt pieņemtiem pirms 1. līmeņa pasākumiem, tādējādi iespējams ietekmējot diskusiju par to saturu, un ii) 1. līmeņa un 2. līmeņa pasākumi jāizstrādā pēc iespējas vienlaicīgi. Tas veicinās arī ECB padomdevējas funkciju izpildi saskaņā ar Līguma 105. panta 4. punktu attiecībā uz ierosinātiem Kopienas tiesību aktiem (t. sk., 2. līmeņa ieviešanas pasākumiem).

6.

ECB principā atzinīgi novērtē ierosinātās direktīvas mērķi, uzlabot riska un likviditātes pārvaldību kredītiestādēs, t. sk., attiecībā uz starpbanku darījumiem (15). Jo īpaši, ECB atbalsta Komisijas viedokli, ka starpbanku darījumi rada ievērojamu risku, jo bankas, lai gan tās tiek regulētas, var bankrotēt, un ka lieliem starpbanku darījumiem nepieciešama ļoti piesardzīga pārvaldība (16).

7.

ECB atzīmē, ka ierosinātā direktīva paredz atbrīvojumu “aktīvu posteņiem, kas ir prasības pret iestādēm un citi riska darījumi ar iestādēm, ar nosacījumu, ka šie riska darījumi … neilgst vairāk kā līdz nākamajai darbadienai un ir izteikti tās dalībvalsts valūtā, kura izmanto šo iespēju, ja šāda valūta nav euro” (17). ECB uzskata, ka šāda norma rada pamatu bažām par vienlīdzīgas konkurences apstākļiem un ka šī norma jāgroza, lai paredzētu vienādu attieksmi visās dalībvalstīs.

8.

Turklāt ECB aicina būt piesardzīgiem, izstrādājot pasākumus, kas ierobežo starpbanku darījumus, jo ierosinātajiem pasākumiem jāizvairās no likviditātes plūsmas traucējumiem starpbanku tirgū. No monetārās politikas īstenošanas viedokļa likviditātes plūsmas ierobežojumi starpbanku tirgū, jo īpaši attiecībā uz ļoti īsiem darījumu termiņiem, kas ir vienas dienas garumā vai nedēļu gari, nav vēlami ne parastos apstākļos, ne pašreizējā finanšu tirgu satricinājumu situācijā. Parastos apstākļos Eurosistēmas darījuma partneru tirdzniecības aktivitātes ir būtiskas īstermiņa likviditātes sadalei tirgū, un tās nevajadzētu ierobežot, jo tas negatīvi ietekmētu naudas tirgus īstermiņa procentu likmju vienmērīgu virzību, tām tuvinoties Eurosistēmas galveno refinansēšanas operāciju minimālajai pieteikuma likmei.

9.

Šajā sakarā ECB uzsver, ka īstermiņa aizņēmumiem nepiemīt tāda paša apmēra risks kā aizņēmumiem ar ilgāku termiņu. Turklāt atšķiras arī darījuma partneru kredītu kvalitāte. Attiecībā uz ierosināto ierobežojumu starpbanku darījumiem 25 % apmērā no kredītiestādes pašu kapitāla vai EUR 150 milj. apmērā (18), neatkarīgi no to termiņa, ECB veiktā kvantitatīvā analīze liecina, ka, ja šāds ierobežojums būtu spēkā pirms finanšu tirgus krīzes sākuma 2007. gada augustā, daļai banku tiktu radīti šķēršļi lielā skaitā darījumu, kas saistīti ar aizdevumiem uz nakti. Tās ir ievērojamas un nevēlamas izmaiņas salīdzinājumā ar pašreizējo ES tiesisko regulējumu, kas dalībvalstīm ļauj pilnībā vai daļēji atbrīvot no lielu darījumu noteikumu piemērošanas “prasības pret iestādēm un citus darījumus ar iestādēm, kuru termiņš ir viens gads vai mazāk par vienu gadu” (19). No monetārās politikas īstenošanas viedokļa ECB uzskata, ka iepriekš minētais ierosinātais ierobežojums kavēs vienmērīgu likviditātes plūsmu starpbanku tirgū un kaitēs vienmērīgai euro naudas tirgus darbībai. Lai gan ECB uzsver, ka kredītiestāžu rīcībā jābūt riska ierobežošanas un novērošanas instrumentiem, kas atbilst Direktīvas 2006/48/EK V pielikumā izklāstītajām prasībām un kas paredzēti iespējamiem riskiem saistībā ar ļoti īsa termiņa starpbanku darījumiem, ECB tomēr atzinīgi novērtētu to, ka prasības ar ļoti īsu termiņu, piem., viena nedēļa vai mazāk, tiktu atbrīvotas no lielo darījumu noteikumu izpildes. Turklāt ECB atzinīgi novērtētu naudas tirgus analīzi visā ES un, balstoties uz šo analīzi, tādu pasākumu iespējamu ieviešanu kā, piemēram, atbrīvojums prasībām ar termiņu ilgāku par vienu nedēļu.

10.

ECB uzskata, ka grozījumi Direktīvā 2006/48/EK, kas attiecas uz likviditātes risku (20) un kas īsteno Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BCBS) (21) un CEBS  (22) darbu, ir vajadzīgs un apsveicams pasākums, ņemot vērā likviditātes riska pārvaldības nozīmi, ko parāda pašreizējie tirgus satricinājumi. Šajā sakarā, ņemot vērā arī Komisijas turpmāko darbu, ir svarīgi sniegt turpmākus norādījumus attiecībā uz tādiem galvenajiem aspektiem kā riska tolerances definīcija un noteikšana (23) un likviditātes rezervju pietiekamība (24). Ņemot vērā centrālo banku uzdevumus finanšu stabilitātes nodrošināšanā, nepieciešams nodrošināt, ka tām ir pienācīga piekļuve informācijai, kas saistīta ar banku ārkārtas finansējuma plāniem.

11.

ECB atzīmē, ka tās nesenajā tehniskajā konsultācijā Komisijai par likviditātes riska pārvaldību (25), CEBS iesaka, pārrobežu grupu uzraugiem cieši koordinēt savu darbību, jo īpaši uzlabotas informācijas apmaiņas ceļā, kā arī uzraugu kolēģiju ietvaros, lai labāk saprastu grupu likviditātes riska raksturu un novērstu prasību nevajadzīgu atkārtošanos. CEBS iesaka attiecīgos gadījumos uzraugiem aktīvi apspriest iespēju izcelsmes valsts uzraugiem uzticēt uzdevumus, kas saistīti ar filiāļu likviditātes uzraudzību. Ņemot vērā darbu pie likviditātes riska pārvaldības un likviditātes uzraudzības nodošanas prakses (26), ECB atzīmē, ka ekonomikas un monetārās savienības rezultātā Eurosistēmā par kredītiestāžu filiāļu likviditātes uzraudzību atbild vienīgi izcelsmes dalībvalsts. Direktīvas 2006/48/EK turpmāku pārskatīšanu kontekstā izcelsmes un uzņēmējas dalībvalstis, kuras ieviesušas euro, varētu tikt nošķirtas no dalībvalstīm, kuras to nav izdarījušas. Ja kompetentās iestādes atrodas izcelsmes un uzņēmējas dalībvalstīs, kuru valūtas ir atšķirīgas, uz filiāli varētu attiekties uzņēmējas dalībvalsts likviditātes nosacījumi. Tomēr euro zonā šī atšķirība ir zaudējusi savu nozīmi attiecībā uz filiālēm, jo tām ir vienota bilance vienā valūtā ar galveno biroju un tām nav vajadzīgs atsevišķi pašu līdzekļi vai kapitāls. Turklāt dalībvalstī izveidotajām un oficiāli atzītajām noguldījumu garantiju sistēmām jāattiecas uz noguldītājiem filiālēs, kuras nodibinājušas kredītiestādes citās dalībvalstīs.

12.

ECB iesaka arī grozīt Direktīvas 2006/48/EK 41. pantu, kas attiecas uz atbildību par pasākumiem, kuri izriet no monetārās politikas piemērošanas, ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) pastāvēšanu.

13.

ECB atbalsta to, ka tiek precizēti spēkā esošie finanšu stabilitātes iestāžu koordinācijas un informācijas apmaiņas pienākumi ārkārtas situācijās, t. sk., finanšu tirgiem nelabvēlīgu notikumu gadījumos. Pastāvošo pienākumu precizēšana ir īpaši apsveicama attiecībā uz uzraudzības iestāžu un centrālo banku informācijas apmaiņu par konkrētām banku grupām.

14.

ECB atzīmē, ka, Direktīvai 2006/48/EK nosakot, ka uzraudzības iestādēm nevar aizliegt nodot centrālajām bankām, t. sk., ECB (27), informāciju, kas nepieciešama to pienākumu izpildei (28), ierosinātā direktīva nosaka, ka Direktīvā 2006/48/EK minētajā ārkārtas situācijā (29), dalībvalstīm jāatļauj uzraudzības iestādēm sniegt informāciju centrālajām bankām Kopienā. Ierosinātā direktīva paredz, ka šī informācijas paziņošana attiecas gan uz “parastām”, gan ārkārtas situācijām, ja informācija ir nepieciešama centrālās bankas uzdevumu veikšanai. ECB atzinīgi novērtē šos grozījumus un jo īpaši atsauces iekļaušanu Direktīvā 2006/48/EK uz neizsmeļošu centrālās bankas uzdevumu sarakstu, kam būs nepieciešama informācijas paziņošana, aptverot monetārās politikas īstenošanu, maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmu pārraudzību, kā arī finanšu stabilitātes nodrošināšanu. ECB ir arī divi šādi apsvērumi. Pirmkārt, lai gan iepriekš minētajā uzdevumu sarakstā norādīta “maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmu uzraudzība” (30), būtu vēlams pievienot norādi uz “klīringa sistēmām” un visā Direktīvā 2006/48/EK konsekventi lietot formulējumu “maksājumu, klīringa un vērtspapīru norēķinu sistēmas”. Otrkārt, atsauce uz “normatīvos aktos paredzētiem” pienākumiem, norāda, ka šie uzdevumi noteikti normatīvos aktos. Tā kā dažos gadījumos tādas funkcijas kā, piemēram, centrālās bankas uzdevums nodrošināt finanšu stabilitāti nav noteiktas normatīvos aktos, vārdus “normatīvos aktos paredzētus” jāsvītro.

15.

ECB saprot, ka ierosinātie grozījumi neparedz grozīt pašreizējo regulējumu informācijas apmaiņai starp uzraudzības iestādēm un centrālajām bankām parastās situācijās, bet to mērķis ir uzlabot informācijas apmaiņu šo iestāžu starpā ārkārtas situāciju gadījumā. ECB uzskata, ka ir vēlams zināmā mērā saskaņot šo pienākumu raksturu, lai novērstu nevēlamu nelīdzsvarotību attiecībā uz informāciju, kas centrālajām bankām pieejama parastos apstākļos un ārkārtas situācijās (31). Eurosistēmas centrālo banku pieredze rāda, ka pastāv ievērojama centrālo banku darbības un uzraudzības funkciju saplūšana attiecībā uz informāciju. Tas apliecina nepieciešamību nostiprināt centrālo banku veiktā finanšu stabilitātes novērtējuma un atsevišķu finanšu iestāžu uzraudzības saikni (32). Kā tas jau norādīts agrākajos atzinumos (33), praksē individuālu iestāžu uzraudzība gūs labumu no centrālās bankas veiktā finanšu stabilitātes novērtējuma, kurš, savukārt, balstās arī uz uzraudzības iestāžu sniegto informāciju. Piemēram, uzraudzības iestādēm parastos apstākļos regulāri jākomunicē ar citām uzraudzības iestādēm un centrālajām bankām gan savā valstī, gan ārvalstīs, lai veicinātu efektīvu sadarbību uzraudzības jomā un likviditātes riska pārvaldības pārraudzībā. Komunikācijai jānotiek regulāri parastos apstākļos, bet satricinājumu laikā informācijas apmaiņas raksturs un biežums attiecīgi jāpielāgo (34).

16.

ECB atzinīgi novērtē uzraudzītāju kolēģiju tiesiskā pamata ierosināto pastiprinājumu (35). Tas ir solis pretī uzraudzības iestāžu konverģencei, un veicinās saskaņotību visās dalībvalstīs. ECB uzskata, ka uzraudzītāju kolēģiju izmantošana veicinās sadarbību pārrobežu banku ikdienas uzraudzībā, finanšu stabilitātes risku novērtēšanu un pārvaldības koordināciju krīzes situācijās.

17.

ECB pilnībā atbalsta Ecofin vairākkārt pausto mērķi stiprināt Kopienas dimensiju nacionālo uzraudzības iestāžu pilnvarās, kas atspoguļots ierosinātajā direktīvā, ņemot vērā, ka finanšu stabilitātes jautājumi jāvērtē pārrobežu līmenī (36). Šajā sakarā ECB atzinīgi vērtē noteikumus par to, ka jāizvērtē lēmuma iespējamā ietekme uz finanšu sistēmas stabilitāti visās pārējās saistītajās dalībvalstīs. Konsekvences dēļ ECB iesaka vienmēr atsaukties uz lēmuma “iespējamo ietekmi” nevis tā “ietekmi” (37). ECB tāpat uzskata, ka iepriekš minēto noteikumu praktiskai īstenošanai gadījumos, ja šim nolūkam nevar izmantot uzraudzītāju kolēģijas, jāapsver konsultāciju mehānisms ar citām saistītajām dalībvalstīm, kas līdzīgs tiem mehānismiem, kuri paredzēti citās finanšu nozares direktīvās (38).

18.

Ierosināto pasākumu attiecībā uz kapitāla prasībām un vērtspapīrošanas riska pārvaldību (39) mērķi ietver: i) pienākumu finansētājiem un/vai iniciatoriem uzturēt būtisku tīro ekonomisko ieinteresētību (40) vērtspapīrošanas darījumos; ii) prasību kredītiestādēm labāk izprast riskus, ko tās uzņemas kā ieguldītāji vērtspapīrošanā; iii) kredītiestāžu kā iniciatoru vai finansētāju informācijas atklātības prakses uzlabošanu un iv) kompetento iestāžu uzraudzības prakses nostiprināšanu saistībā ar vērtspapīrošanu. ECB atbalsta šo ierosināto grozījumu ieviešanu, kuru mērķis ir saskaņot vērtspapīrošanas tirgus dalībnieku motivāciju (41). Tajā pašā laikā ECB uzsver vajadzību pēc plaša, likvīda un labi funkcionējoša otrreizējā vērtspapīrošanas tirgus, jo īpaši, ņemot vērā ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru atbilstību izmantošanai par nodrošinājumu monetārās politikas operācijās.

Pirmkārt, ja šī ierosinātā direktīva paliek 1. līmeņa akts, neraugoties uz apsvērumiem šī atzinuma 2. un 4. punktā, ECB uzsver vajadzību i) precizēt iepriekš minēto noteikumu piemērošanas jomu, ii) definēt “būtisku tīro ekonomisko ieinteresētību” un iii) lietot terminus konsekventi, lai veicinātu saskaņotību to piemērošanā un novērstu regulējuma izvēles risku. Jāapsver arī pienācīgas pārbaudes prasību nošķiršana attiecībā uz kredītiestādes tirdzniecības portfeli un netirgojamo aktīvu portfeli atbilstoši attiecīgajiem ieguldījumu periodiem, lai novērstu negatīvas sekas attiecībā uz tirgus veidošanas darbībām.

Otrkārt, ECB atzīmē, ka, lai gan būtiskas ekonomiskās ieinteresētības uzturēšana teorētiski ir spēcīgs instruments motivācijas saskaņošanai, tās praktiskā īstenošana var radīt grūtības (42). Tādēļ ECB atzinīgi vērtē Komisijas nolūku sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ierosināto grozījumu piemērošanu un efektivitāti, ņemot vērā attīstību tirgū, kā arī ņemot vērā nepieciešamību atjaunot vērtspapīrošanas tirgu darbību. Turklāt ECB atzīmē Padomes ierosināto apsvērumu attiecībā uz pasākumiem saistībā ar iespējamo vērtspapīrošanas mehānismu nelīdzsvarotību un vajadzību nodrošināt saskaņotību un atbilstību visā finanšu nozares regulējumā (43).

Treškārt, ECB redz pamatu pārskatīt Direktīvā 2006/48/EK un ierosinātajā direktīvā izmantoto vērtspapīrošanas terminoloģiju, lai to ciešāk saskaņotu ar parasti izmantoto juridisko terminoloģiju un nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību (44).

Visbeidzot, jāpārbauda prasības uzturēt būtisku tīro ekonomisko ieinteresētību un grāmatvedības prasību mijiedarbība (45). Šajā sakarā ECB redz pamatu turpināt attīstīt Starptautiskās grāmatvedības standartu padomes (IASB) Starptautisko finanšu ziņošanas standartu (IFRS) 39 (46) norādījumus un IASB Pastāvīgās interpretācijas komitejas (SIC) 12. izdevuma (47) norādījumus, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar ierosinātās direktīvas vērtspapīrošanas normu iespējamo ietekmi uz neatzīšanas un konsolidācijas noteikumiem.

19.

Atsaucoties uz ECB, ECBS un ECBS nacionālajām centrālajām bankām, ECB iesaka izmanot formulējumu, kas atbilst Līguma un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu (turpmāk – “ECBS Statūti”) noteikumiem, lai novērstu novecojušu jēdzienu turpmāku konsolidāciju un uzlabotu Direktīvas lasāmību.

20.

Direktīvai 2006/48/EK raksturīga virkne atkārtojošos vai atgriezenisku atsauču, kuras ietekmē tās saprotamību un skaidrību (48). Turklāt vairākas atsauces nav formulētas “tā, lai atsaucē minamā noteikuma būtība būtu saprotama bez šī noteikuma izlasīšanas” (49). Šī neveiksmīgā prakse tiek turpināta ierosinātajā direktīvā (50). ECB iesaka juridiskās noteiktības un caurredzamības dēļ šīs normas pārstrādāt tā, lai tās būtu iespējams izlasīt un saprast, nemeklējot citas Direktīvas 2006/48/EK normas.

21.

Direktīva 2006/48/EK atsaucas uz “citām publiskām iestādēm, kas ir atbildīgas par maksājumu sistēmu pārraudzību” (51). ECB ir konsekventi vairākos gadījumos norādījusi, ka Līguma 105. panta 2. punkts un ECBS Statūtu 3.1. pants nosaka Eurosistēmas pārraudzības aktivitāšu tiesisko pamatu, kā arī to, ka Eurosistēmas kompetence pārraudzības jomā izriet no ECBS Statūtu 22. panta (52). ECB uzskata, ka Līguma 105. panta 2. punkts un ECBS Statūtu 3.1. pants izslēdz jebkuras Kopienas iestādes vai nacionālās iestādes, kas nav centrālā banka, kura rīkojas ECBS/Eurosistēmas ietvaros, iejaukšanos Eurosistēmas pārraudzības kompetencē (53). Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar ECB pozīciju attiecībā pret citiem Kopienas tiesību aktiem (54), ECB iesaka svītrot iepriekš minēto atsauci (55).

22.

Klīringa, norēķinu un glabāšanas darbības rada īpaša veida risku, kam nevar piemērot tādus pašu noteikumus kā riskiem, kas rodas no parastajām starpbanku aizdevumu darbībām. Galvenais iemesls ir tas, ka šie darījumi ir ar ļoti īsu termiņu, jo parasti tie nav garāki par vienu nakti, kā arī tie ir ārpus attiecīgo iestāžu kontroles, jo šie darījumi parasti ir klientu aktivitāšu rezultāts. Lai gan jāpastāv pienācīgiem seku mazināšanas un uzraudzības mehānismiem attiecībā uz riskiem, kas saistīti ar šīm darbībām, ECB atbalsta ierosinātajā direktīvā šajā sakarā noteikto atbrīvojumu (56). Pielikumā ir izklāstīti redakcionāli priekšlikumi šī atbrīvojuma precizēšanai.